Senos laikos dzīvoja viens kungs, kas bija ļoti vecs un bagāts. Viņš dzīvoja greznā pilī, kur pastāvīgi ar citiem kungiem rīkoja dzīres. Netālu no bagātā kunga dzīvoja viens ļoti nabadzīgs zēns, kam nebija ne tēva, ne mātes. Zēns dzīvoja meža malā mazā, sabrukušā mājiņā, kam blakus bija mazs namiņš, kuŗā puisēns vārīja ēdienu. Puisēns katru dienu gāja uz mežu un lasīja malku, ko vēlāk pārdeva, jo citādi nevarēja dzīvot.

Viņam bija gŗūta dzīve, tomēr viņš vienmēr bija priecīgs un vienādi dziedāja savas dziesmas.

Vienu dienu puika pārnāca no meža un vārīja pusdienai putru. Ēdienu vārīdams, puisēns dziedāja kādu dziesmu un lūkojās pa namiņa durvim laukā.

Namam gaŗām jāja bagātais kungs. Kungs jādams izdzirda dziesmas, apturēja savu zirgu un skatījās namiņā, gribēdams redzēt, kas tur dzied. Ieraudzīja mazo puisēnu namiņā pie ugunskura sēdam un dziedam. Kungs vaicā zēnam: "Puika, ko tu tur vāri?

Zēns atbildēja: "Es vāru to, kas viens otru dzenā."

Kungs par to saskaitās un izsaucās: "Ar ko tu, puika, te runā?"

Puika apskatījās visapkārt un atbildēja: "Es runāju ar puszirgu un puscilvēku."

Kungs uzsauca zēnam vēl dusmīgāki: "Tu man, puika, rītu ieradīsies muižā, bet ne pliks, ne apģērbies, ne pa ceļu, ne pa ceļa malu, ne jāšus, ne kājām. Ja tu neklausīsi, tad tev klāsies slikti!'`

To teicis, kungs tūliņ aizjāja.

Nabaga puisēns nosēdās atkal uz bluķīša un vārīja savu putru.

Kad putra bija gatava, tad viņš paēda un ar cirvi uz pleca gāja uz mežu malku cirst. Vakarā viņš pārnāca ar malku mājā un, paēdis savas vakariņas, gāja gulēt.

Nākošā rītā puika sāka taisīties uz muižu.

Vispirms viņš novilka savas drēbes un ietinās vecā tīklā. Tad gāja uz stalli pēc āža, sēdās tam uz muguras un jāja, ka putekli vien gar acim griezās.

Iejājis muižā, zēns savu āzi ieveda kādā šķūnī un to piesēja starp ratiem un ragavām. Tad zēns gāja uz pašu pili, kur kungs jau to gaidīja tiesas istabā. Zēns paklanījās un nostājās kunga priekšā. Kungs viņam tūliņ uzsauca: "lzsūdzi nu, putniņ, savus grēkus!"

Zēns jautāja: "Kādus grēkus?"

"Nu tu man sacīji, ka tu vāri to, kas viens otru dzenā. Saki, kas tas tev bija!"

Zēns atbildēja: "Es vakar vārīju zirņu un putraimu putru, un vāroties zirņi un putraimi vieni otrus dzenāja."

Tad muižkungs jautāja tālāk : "Kāpēc tu vakar sacīji, ka runājot ar puscilvēku un puszirgu?"

"Cienīgs kungs, Jūs ar zirgu bijāt aiz koka un es varēju no jums tikai pusi un no zirga arī pusi redzēt."

"Bet kā tu še nokļuvi?"

"Jūs man pavēlējāt ierasties ne plikam, ne ar drēbēm. Nu, lūk, tāds es arī esmu. Tad jūs arī pavēlējāt nākt ne paceļu, ne pa ceļa malu, ne jāšus, ne kājām."

"Es jēmu savu veco āzi un ar to atjāju pa to lielceļa vietu, kur ratu ritenis tek."

"Kur tu liki savu āzi?"

"Savu āzi piesēju starp ziemu un vasaru. Ziema ir ragavas un vasara ir rati, un āzis atrodas starp ragavām un ratiem." Kungs sacīja: "Nu tā, tā, viss ir labi, bet tagad tev par tavu gudrību jāsaņem sods."

To sacījis, kungs izgāja laukā, drīzi atkal ienāca un sacīja uz zēnu : "Nāc nu šurp."

Zēns gan baidījās, bet tomēr gāja. Kungs viņu ieveda citā istabā un tur viņu ietērpa jaunā uzvalkā un tad no naudas maka izjēma divdesmitpieci zelta rubuli un tos pasniedza zēnam.

Zēns sirsnīgi pateicās kungam par dāvanām un aizgāja uz mājām, un no tā laika dzīvoja laimīgi kā bagātā kunga draugs.