Reiz vecos kungu laikos kāds puika vārījis namiņā zirņus. Atjājis kungs un prasījis, ko šis vārot. Zēns atbildējis, ka vārot to, kas cits citu dzenājas. Tad kungs prasījis pēc mātes. Zēns atteicis, ka māte rādot vējam pakaļu. Tad kungs prasījis pēc vectēva. Zēns atbildējis, ka vectēvs aizgājis uz mežu zaķus šaut. Kuŗu zaķi viņš nošaušot, to mājā nenesīšot; bet kuru zaķi viņš nenošaušot, to nesīšot mājā. Kungs pasmējies un teicis, lai zēns atnākot otru dienu uz muižu. Otrā dienā zēns noķēris zvirbuli, paņēmis kazu un gājis uz muižu. Kazai zēns licis iet pār grāvi, bet pats tikai kāpelējis viņai pāri. Muižā viņš piesējis kazu pie ratiem un gājis pie kunga. Kungam zēns teicis, ka atvedis dāvanu, kas nebūšot nedz kungam, nedz viņam pašam. To teicis zēns izņēmis no kabatas zvirbuli un sniedzis kungam. Zvirbulis izsprucis un aizlaidies. Tad kungs prasījis, vai viņš kājām nācis. Zēns atbildējis, ka neesot nācis ne kājām, ne braukšus, ne jāšus, ne pa ceļu, ne pa ceļa malu. Tad kungs prasījis, ko viņš tur mājā vārījis. Zēns atbildējis, ka vārījis zirņus, māte laidusi linus, un vectēvs aizgājis uz mežu utis izkaut no kažoka. Kungs prasījis, kā viņš muižā nonācis. Zēns izstāstījisi, ka tas atnācis kāpelēdams kazai pāri. Kungs pasmējies un teicis zēnam, lai tas jājot atkal ar kazu atpakaļ uz mājām.