Reiz kēneņīte brauc ar sovu sulaiņi uz kaļvi bārna kristītu. Ceļā sastūp zemnīku, kurs brauc vuojuos rotūs un ar kēvi. Pēc rotim viņam skrīn mozs kumeliņš. Kēneņīte breinuojas un nikai navar izprast, kuo kumeliņš tys var byut: voi kēves, voi rotu. Viņa grīžas pēc paskaidruošonas pi sulaiņa, bet ari tys nazyna. Tad viņa pībrauc pi poša zemnīka un prosa: "Klausīs, mīļais cylvāks, kuo tys kumeliņš ir: voi kēves; voi rotu?"

Dzierdādams tik muļķīgu vaicuojumu, zemnīks atbild: "A ni kēves, a ni rotu, bet tys kumeliņš ir muns."

Kēnenina breinuojas tik sovaidai gudrai atbildei un, nūbraukuse pi kaļva, viņa dālu nūkrista par Salimonu, jo šimā molā jau puoruok gudri ļaudis.

Par kaidu laiku, kad jau Salimons paaug un suoc īt gonūs, atbrauc uz kaļvi kēneņš nu Salimona gudrības muocītīs. Tymā breidī Salimons beja gonūs. Kēneņš dūdās pi viņa. Radzādams, ka atbrauc kēneņš, Salimons syt ar peicku pi zemes un vysi lūpi tyulīt pakreit ceļūs Kēneņam tys ļūti pateik.

"Nu, Salimon," teic kēneņš, "jo tu taids gudrs, tad aizej uz sovom muojom un atej pi manis ni plyks ni aptārpts."

Salimons aizīt uz sātu un, apsatinīs teiklā, atsagrīž pi kēneņa.

"Pareizi," soka kēneņš, "tys ir ni plyks, ni tārpts. Tagad atej ni ēds, ni naēds."

Salimons aizīt uz muoju, līk izvuorīt škeistu auzu keiseli. Pīkļuovis vādaru, viņš atsagrīžas pi kēneņa.

"Nu stuosti, Salimon," teic kēneņš, "voi tu esi paēds, voi naēds."

"Naasmu ni paēdis, ni naēdis," atbild Salimons, "jo pīkļuovu škeista keiseļa, nu kura jyutīs ni paēdis, ni naēdis."

"Nu labi, tagad ej uz muojom un atbrauc uz munu pili, bet verīs tikai - ni ar zyrgu, ni ar kēvi, un nūsastuojīs ni īkšā pilī, ni ari uorā."

Kēneņš aizbrauc uz sovu pili, bet Salimons uz sovom muojom. Sajyudzis uozi, Salimons dūdās pi kēneņa un, pībraucis pi viņa pilis, uozi ar prīkšas kuojom pastota par slīksni īkšas pusē, bet ar pakaļas kuojom uorā.

"Ak, Salimon, kur tu tik gudrs," teic kēneņš, "jem tagad cik gribi nu manis vieršu un nu viņiem pīslauc pīna un pīnes svīsta." Tagad Salimons dzeivoj kai boguoturs. Viņš kaun kēneņa vieršus, ād gaļi, bet taukus lej ripelēs.

Par kaidu lobu laiku atbrauc pi viņa kēneņš. Īraudzējis, ka kēneņš ībrauc viņa pogolmā, Salimons satver golvu rūkuos un suoc tai stypri klīgt un vaimanuot, ka ustabiņa tai ir skan. Kēneņš īīt ustabiņā, prosa Salimonam, kuodēļ viņš tai klīdz. Bet Salimons vīnīgi vaimanoj un nikuo naatbild. Kēneņš sadusmoj un teic Salimonam: "Nyu es gon radzu, ka tu esi muļkis, jo klīdz un vaimanoj kai mozs bārns."

"Bet jyus, kēneņš, asat vēļ leluoks muļkis," atbild Salimons, "jo jyus gribējāt, lai nu vieršu daboj pīnu un pīnes jums svīsta."

Kēneņam vairs nav ko teikt, tad viņš leluos dusmēs grīžas pi Salimona un teic: "Jo tu taids gudrinīks, tad iztaisi man trepes, kuras snāgtu dabasūs, cytaidi tev byus golva nūciersta. "

Salimons sajyudz vieršus un apar par dīnu šauru, bet garu zemes gobolu, apar ar škārsejom vogom. Vokorā kēneņš prosa Salimonu paruodīt tuos trepes, kuras skars dabasus. Salimons izvad kēneņu uz teiruma un teic: "Te jums, kēneņ, tuos trepes, pasapyulējotīs tikai pīslīt viņas stuovu, un pilnīgi skars dabasus."

Kēneņam naatlīk vairs kū teikt gudrajam Salimonam un tuodēļ viņš jū pajem pi sevis un nuzeimoj par golvonū ministru.

P i e z ī m e. Līdzīgu pasaku ir uzrakstījusi skolniece Matilda Asinīka no Preiļiem. P. Š.