Kņeipu solā dzeivuoja bēdīgs cylvāks, kurs sev puortiku pelnēja tik ar uodu gērēšonu. Gadējuos braukt puori par tū solu kēneņam, kurs īraudzējs uodmini uz upes izcierstā okā mozguojūt uodas, pīzūbuodams pavaicuoja: "Cylvāks, kū tu dori taidā soltumā? Voi tu navari puortikt bez četru ar ostoņim tik?"

Uodmins atteica: "Vēl ar divpadsmit navar apmīrinuot treisdesmit diveju."

Kēneņš nazynuodams, kū atbildēt, pavēlēja kučeram braukt tuoluok. Nūbraucs sovuos muojuos, ilgi kēneņš gudruoja, kū tei uodmiņa atbilde nūzeimoj, bet par velti. Tod sasauce sovus padūmnīkus un gudrinīkus, bet nivīns nu tīm naizgudroj nikuo. Tod kēneņš aizzadusmoj un pīsoka: "Jo treju dīnu laikā nu jums nivīns naizgudruos uodmiņa meiklu, vysus īslūdzeišu cītumā, koļs meikle byus izgudruota un man atstuostīta; bet izgudruotuojam dūšu pusi sovas kēnestes."

Kū dareit? Līta īt švoki. Puorīt treis dīnas un vysi teik īslūdzeiti cītumā. Laiks īt dīnom, nedēļom, pat mēnešim, bet kēneņš navar atrast sev mīra.

Reizi kēneņš staiguodams pa savu duorzu, īrauga pa ceļu ejūt jaunu cylvāku ar kuli uz placim un vaicoj : "Kuo tu, cylvāks, staigoj gar munu duorzu ar kuli?"

Tys atbild : "Tuodēļ, ka tukša kulda, tod juonas kule."

"Taisnību soki," atbild kēneņš, "bet vai tu vari atminēt, kū tys zeimoj, ka es atrodu lelā soltumā uodmini uodas mozguojūt un pavaicuoju: kuopēc tu, cylvāks, tik gryuši struodoj zīmā, voi tu navari puortikt ar tīm ostoņim bez šytūs četru? Bet uodmins atbildēja, ka vēl divpadsmit naspēj apmīrinuot treisdesmit diveju. Kū nūzeimoj muns jautuojums un viņa atbilde?"

Ceļa veirs soka: "Šytū var vīgli atminēt. Jūs prasējāt, kam viņš par ostoņim syltim mēnešim naizpelnej sev puortyku, ka ir juostruodoj četri solti mēneši, bet juo atbilde deja: struoduojūt cauru godu, tas ir divpadsmit mēnešu, navar pilnīgi apmīrinout ar maizi mutē treisdesmit diveju zūbu."

"Taisnību soki, bet pasok vēl, dēļ kam šytūs naspēja atminēt muni padūmnīki un gudrinīki."

"Dēļtam, ka viņi beja puortykuši, struodnīks cauru godu sytās, bet ir tik pus plyks un pus olkons, a padūmnīki bez pracas [baltkrievu praca, darbs] pa vysom, beja gordi paāduši, sylti tārpušīs i jauki izzadzeivuojuši."

Tod kēneņš pajēme ar sevim ceļaveiru, atdeve pusi nu sovas kēnestes, a gudrinīki natyka nu cītuma vaļā nikod.