Vīnu reizi vīns kēniņš sadūmuoja izzynuot savus apakšnīkus, vai jī mīļoj sovu kēniņu. Jis pasaucja vysus sovus kolpus pi sevis un pasacēja: "Kas gryb pi manis dīnēt, tys lai atstuoj sovu ticību un natic Dīvam. Kuri nagryb ituo darīt, tī lai tyuleņ īt nu pils uorā, as taidus nagrybu."

Vīna daļa ļaužu pazajēmja atstuot sovu ticību un dīnēt pi kēniņa, bet ūtra daļa nagrybēja pamest sovu ticību un runuoja uz kēniņu: "Kū kēniņš gryb, lai ar myusu dora, bet sovu ticību mes ni par kū napuormeisim. Mes ticam Dīvam un ticēsim da pošai nuovei."

Kēniņš atbildēja: "Ja jyus nagrybat klausīt munus vuordus, nagrybat pamest sovu Dīvu, tad es zynu, ka ari jyus napamessit mani, un ari man byusit paklausīgi leidz pošai nuovei. Es jyus turēšu sovā kēnestī."

Bet tīm, kuri uzreiz grybēja puormeit sovu tecību, jis runoj: "Es naticēju, ka jī varēs man leidz nuovei kolpot, kas tyuleņ atmat sovu ticību un Dīvu. Taipat jyus varat mani atstuot."

Kēniņš, ilgi nadūmuodams, izdzyna tūs no sovas kēnestis, a pajēmja tūs, kuri nagrybēja pamest sovu ticību.