Vienam mežsargam bija ļoti gudrs dēls. Kungs par sava mežsarga dēla gudrību dabūjis zināt, aizsūta muižas kungu un liek gudrinieku pie sevis atvest. Muižas kungs piesien pie durvju kliņķa savu zirgu un lepni kā briedis kāpj knaši mežsarga istabā. Gudrais jauneklis, kukņas kaktā ietupies, nosaka šim aiz muguras: "Tas sietā ūdeni nezdams, spēj pie tam vēl mēnesī skatīties!"

Muižas kungs izdzird jaunekļa vārdus un uzprasa: "Ko tu te dari?"

"Vāru pats savā kukņā to, kas viens otru dzenājas."

"Kur tad tavs tēvs?" muižas kungs atkal lepni jautā. "Mans tēvs aizgāja uz mežu, stirnas šaut: kuŗu nošaus, to pametīs mežā; kuŗa paliks dzīva, to pārnesīs mājās."

"Tev jānāk uz muižu!" muižas kungs iesaucās.

"Nu, kam pavēlēts kājām iet, tad tas jau braukšus nebrauks!"

"Nevis kājām!" muižas kungs sāk izskaidrot, "bet kungs tev pavēlēja atnākt: ne plikam, ne ģērbušamies, ne jāšus, ne kājām. Durvju priekšā tev jānostājas starp ziemu un starp vasaru."

No rīta jauneklis izģērbjas pliks, ietinas tīklā, paņem kaķi rokā, uzlec kazai mugurā, paņem līdz ratus un ragus, un tad dodas svilpodams uz muižu. Muižā kungs palaiž ķēžu suņus vaļā un rīda uz puspliko. Šis palaiž kaķi valā. Suņi klūp kaķim virsū un aiziet pār žogu žogiem. Jauneklis jāj savu kazu klupdams, krizdams, līdz lielajām durvim un apstājas ar vienu roku uz ratiem, ar otru uz ragūm.

"Te nu, kungs, esmu atnācis : ne pliks, ne ģērbies, ne īsti jāšus, ne kājām, starp ziemu un vasaru."

"Labi, labi, mans dēls, bet nu saki man, ko īsti tie vārdi nozīmē, kuŗus vakar muižkungam sacīji?"

"Redziet, itin vienkārši, tie tā saprotami. Ūdeni ar sietu nest ir skriet, kā nevajaga skriet; mēnesī skatīties ir galvu tik augstu nest, ka pats vairs ne deguna nesaredz; vārīt to, kas pats viens otru dzenājas, ir zirņus vārīt; nošauto pamest mežā un nenošauto pārnest mājās ir blusas kaut."

Kungs priecājās par gudro jaunekli un apņēmās likt viņu par vagari izmācīt.

Pēc četrām dienām jauneklis pie kunga atpakaļ un saka, ka vagares amatu jau protot.

"Tik ātri! nu tad saki man, ko īsti proti."

"Redziet, kungs, pirmo dienu tūlīt izmācījos, ka darbiniekus kuļot, nevajaga rungu ar olekti mērīt. Otru dienu izmācījos, ka lopi jau 3 soļus viņpus muižas robežas jāķīlā. Trešo dienu izmācījos riežu drīzāk platāku, nekā šaurāku ierādīt. Ceturto dienu izmācījos, ka par labu čaklumu man citu gadu savu istabas meitu dosit."

Kungs nu pieņem gudro jaunekli par vagari. Bet zēns, par vagari ticis, sāk ar darbiniekiem par daudz draudzīgi dzīvot. Kunga sievai tas ne pagalam nepatīk. Viņa saka: "Vagare ar ļaudim uz vienu roku. Likšu aiznest savu lielo skapi uz riju, ielīdīšu tur vakarā klusi jo klusi un noklausīšos, kas rijā labi notiekas."

Kā runāja, tā darīja. Vagarem saka, ka skapis tik žūšanai aiznests. Tomēr gudrais tev nesaodīs, kuŗā vietā sesks! Vagare liek tik skapi uz ārdiem celt un rijas krāsni kurināt tik stipri, kamēr kunga sieva skapī noslāpst.

Kungs no rīta redz, ka pats tīšā, neapdomīgā prātā sievu noslāpējis. Viņš izrauj no kūts jājamo zirgu un aiz žēluma jāj projām, ko nagi nes. Bet vagare uzsien naslāpušo sievu kumeļam mugurā un palaiž jājamai ķēvei, kumeļa mātei, pakaļ. Kungs, to redzēdams, domā, ka viņa sieva apburta un tādēļ meklē viņu rokā dabūt. Viņš kā apmulsis jāj taisni upei pāri, lai izbēgtu, bet jājot noslīkst.