Dzeivuoja zemnīks ar sīvu ļūti sadarīgi un vīns ūtru ļūti mīļuoja. Tik beja vīna nalaime, ka bārnu jīm nabeja. Zemnīks kaut beja boguots, tūmār staiguoja medībuos. Vīnā dīnā jis aizguoja mežā un tikkū īraudzēja mežā brīdi, jis gribēja šaut, bet brīdis jam runuoja: "Nadari tuo, es paleidzēšu tovai nalaimei! Tu gribi bārnu! Ej leidz ūzulam, tur byus olūts un pi tuo olūta ir mozas pučītes. Tu nūraun juos, atnes uz muojom un pasadynoj, kur nabejis, tūlaik redzēsi, kas iznuoks."

Zemnīks tai izdarīja, dabuoja pučītes un pasadynuoja duorzā. Reitā veras: tai vītā, kur beja pučītes, stuov bārns, šmuks dāls, un soka: "Tēt, man solts, aiznes mani uz ustobu!"

Zemnīks pasauca sovas sīvas. Kad puika īraudzēja sovu muoti, pīskrēja kluot un teicja: "Mamiņ, dūd man pīnu!"

Tai zemnīki prīcīgi suoka dzeivuot.

Pēc nazcik godim, kad dāls jau beja izaudzis lels, tāvs ar muoti nūmyra un jis palyka vīns pats dzeivuot. Kaimiņim palyka dusmas, ka vēl taids puika dzeivoj boguotuoks, na ka jī. Vīnu reizi sasalasīja kaidi pīci kaimiņi un izdzyna puiku uorā nu juo sātas, bet paši sadalēja vysu juo montu un palyka dzeivuot juo ustobā. Puika rauduodams guoja pa lelu ceļu. Skrēja vaca vuorna, īraudzēja puiku un palyka jai žāl. Viņa pajēmja jū pi sevis dzeivuot. Sataisēja stymbynā jam gultu un kotru dīnu nesa jam paēst. Apnyka puikai tai dzeivuot, gribēja jis jau kur nabejis aizīt, bet tovu nalaimi, stymbyns beja tik mozs, ka izīt uorā puika jau vairuok navarēja, jo jis tur izauga leluoks, kai beja agruok. Tūlaik puika ar vysu sovu spāku puorplēsja kūku un izguoja uorā. Te atskrēja vacuo vuorna un soka: "Es tyuleņ dzierdēju pilsātā, ka kēniņš izdūd sovu meitu tam, kas byus vysgudruokais cylvāks pasaulē. Ej tu ari sovu laimi pameklej!"

Puika tyuleņ aizskrēja uz pilsātu. Pīguoja jis pi muojas, kurā dzeivuoja kēniņš, un lyudza, lai jū īlaiž īškā. Sulaiņi, radzūt vēl na tik lelu jaunekli, nagribēja īlaist. Pots kēniņš caur lūgu ari tū redzēja un suoka smītīs, Tūlaik puika pīguoja pi akmeņa sīnas, un ar sovu spāku iztaisīja caurumu tik lelu, ka pats varēja puorīt. Tū radzādams, kēniņš atļuova īlaist puiku pi juo. Sabrauca daudz jauniču, lai dabuot kēneņa meitu. Atguoja kēniņš un teicja: "Kas var saskaitīt, cik zvaigžņu ir dabasūs? Kas saskaitīs, tam byus muna meita!"

Dūmuoja, dūmuoja jauniči, bet nivīns navarēja pateikt. Tūlaik kēniņš vaicoj nu puikas: "Nu, pasok tu, varbyut, tev ir tik gudra golva, cik daudz spāka?"

Vysi jauniči suoka smītīs, bet puika teicja: "Zvaigžņu ir tik daudz, cik vysim tovim pavalstnīkim ir motu golvā. Ja gribi zynuot, saskaitīsim un redzēsi, ka tys ir taisnība!"

Kēniņam taida atbilde ļūti patyka, bet atdūt sovu meitu jis tūmār nagribēja. Kēniņa draugs, ūtrs kēniņš, teicja: "Tam puikai šū atbiļdi pasacīja vacuo vuorna, kura vysu laiku grīzās viers juo golvas!"

Kēniņš tūlaik teicja: "Tagad kotru es pasādynuošu kambarī un pa rindai saukšu stuostīt sovus sapņus. Jo kas mani sadusmuos, tys byus veirs munai meitai!"

Sēd puika kambarī un dūmoj, kū izstuostīt kēniņam. Te izdzierda jis, ka nazkas klaudzynoj. Attaisēja durovus un īraudzēja vuornu. Jei jam pasacēja: "Nadūmoj, es tev paleidzēšu!"

Reitā, kad puikam vajaga beja stuostīt, vysi jauniči gribēja dzierdēt un nu smīkla vuoluojās pa greidu. Puika suoka stuostīt: "Redzēju es sapņūs, ka es vēl beju mozs, aizguoju mežā, aizsamaļdēju tur un navarādams atrast ceļa, īraudzēju daudz vylku. Es tyuleņ izkuopu kūkā un īkritu dziļā stymbynā, nū turīnes es īkritu kēnestī zam zemes un īraudzēju tur sovu tāvu, jis ar tovu muoti yudeni voduoja."

Sasadusmuoja kēniņš un klīdzja: "Kai tu vari tai runuot par munu muoti!" Bet tyuleņ jis ari apstuoja, jo vysi ļaudis redzēja, ka jis sasadusmuoja. Tai kēniņš atdevja sovu meitu puikai par sīvu. Pēc nalela laika jis nūmyra, bet puika palyka par kēniņu un dzeivuoja ar sovu sīvu labi. Padūmus vacuo vuorna jīm ilgi vēl deva, cikom poša nanūmyra.