Raizi dzeivuoja divi saimnīki: vīns boguots, ūtrs bednys. Boguotajam beja sīva, a bednajam mjaita. Reizi bednuo gūvs īguoja boguotuo škuodjā. Boguotījs izdzyna nu škuodes i īvjadja klāvā. Bednījs aizīt pakaļ, boguotījs nadūd.

Ūtrā dīnā obi nūīt iz kungu žāluotīs, ka boguotījs īdzyna gūvi klāvā i nadūd; a boguotījs soka, ka lylu škuodi padarīja. Kungs pasoka: "Reit atīsit uz manim i pasacjāsit, kas ir pasaulī boguotuoks, kas seituoks i kas dreizuoks."

Nūguojs boguotijs iz sātu i stuosta sovai sīvai, ka kungs aiz devja atminēt, kas ir pasaulī boguotuoks, seituoks un dreizuoks.

"E, kuo tja nazynuot?" sīva soka. "Nu, kungs ir seituoks, kungs boguotuoks, a kungam ir kurtu suns, tys i byus dreizuoks par vysim."

Nūguojs i bednijs sātā i stuosta mjaitai, kū jam kungs pasacēja. "E, kū tī daudz dūmuot? Ej lobuok gulātu!" atsoka mjaita.

"Reits byus gudruoks kai vokors."

Tai tāvs i nūīt gulātu. Reitā tāvs pīsaceļ, sazavalk, nyu mjaita soka : "Ka tu nūīsi iz kungu, ka jis vaicuos, kas ir pasaulī boguotuoks, kas seituoks i kas dreizuoks, to tu jam pasoki, ka pasaulī boguotuoks i seituoks ir rudins, a dreizuoks ir pruots."

Tai obi saimnīki nūīt iz kungu. Pyrmū kungs īsauc boguotū i voicoj: "Nu, kas ir pasaulī boguotuoks, seituoks i dreizuoks?"

Niu buoguotijs i pasoka: "Boguotuoks ir kungs, seituoks kungs, a dreizuoks kurtu suns."

"A kas tjav itū vysu sacjāja?" prosa kungs. "Man sīva sacjāja," tai boguotijs izīt.

Niu īsauc bednuo i vaicoj, tys. tyuleņ pasoka, ka buguotuoks ir rudins, seitūoks rudins, a dreizuoks ir pruots.

"Kas tjav itū sacjāja?"

"Stai mani sacjāja mjaita," bednijs atsoka.

"Nu, ka tjav cik [tik] gudra mjaita, to ar tjav īdūšu vuorpsti dzejs, nūņas i pasoki, lai jei izauž man kraklu nu i tuos dzejs."

Tai abi saimnīki nūīt iz sātu, a gūvs palīk bednajam.

Niu bednījs nūnas vuorpteiti i pasoka, ka kungs sacīja nu ituos dzejs izaust kraklu. Mjaita pajam slūtu, izvalk nu slūtas žogorus i sakopoj smolkūs gobolūs. Tad atdūd tāvam, lai nas kungam i pasoka, kab nu ituos žogoru mežā dišleri iztaiseitu stallis [stelles] i bierdu [ķemme] to šei tūlaik nuauzšūt jam kraklu. Tāvs nūnas i atdūd. Tys muižas kungs beja bez sīvas. Jis padūmoj i radz, ka nikuo navar padarīt, pasoka, lai jei atīt iz jū reit, tikai ni ar zyrgu, ni bez zyrga, ni juošus, ni kuojom, ni pa ceļu, ni pa ceļa molu, ni plyka, ni aptārpta, ni ādusja, ni naādusja, ni ar gastinci [dāvanu], ni bez gastincja. Lai pīsīn zyrgu pi zīmys i pī vosorys. Nūguojs tāvs iz sātu, vysu pastuosta mjaitai.

"E, kū tī daudzi dūmoj? Reits byus gudruoks na vokors." Reitā mjaita pīsaceļ, izdzer keža [auzu putra], apvalk teiklu, pajam putinenu i začeiti. Pajam apmauc īmovus ar divom povodom, sāstas iz uoža, pajuoj i paīt kuojom, paīt pa ceļu i pa ceļa molu, tai jei nūbrauc da kunga. Pīsīn uozi ar vīnu povodu pi rotu ar ūtru pi rogovu, a poša īt iz kungu. Kungs kai īrauga, ka atīt, tyuleņ laiž vaļā suņus taisni i iz jū. Kungs dūmoj, ka suņi jū sa plēss. Jau suņi daskrēja pavysam tyuļi pi juos. Jei laiž začeiti vaļā i suņi aizskrīn pēc začeiša pakaļī. A jei īīt pi kungu. Īguojusja tyuleiti padūd gastincu, i tja putneņš šnurks jam nu rūkas i paceļu.

"Nu atguoji, kai as sacēju?" kungs vaicoj. "Atguoju."

"Nu paādusja atguoji?"

"Na, ni ādusja, ni naādusja, izdzēru keža."

"Nu, pastuosti vysu, kai tu daŗēji."

"Pajēmu uozi, apmauču īmovus ar divejom povodom, pajuoju i paguoju kuojom, juoju pa ceļu i pa ceļa molu. Pīsēju uozi pi rotu i pi rogovu."

"Nu, ka tu taida gudra, to myusim vajag ženētīs, tikai ar taidu nūrunu, ka munuos lītuos tjav nazamaisjātīs."

"Labi, as gon ītu pi tjavja, a kur as sovu tāvu likšu? Man vjāl tāvs ir."

"Kū tī daudzi par tāvu dūmuot? Liksim, lai baroj zyrgus."

Labi - nūrunoj, kod kuozys byus. Tai tūlaik mjaita atsava saļoj ar kungu i aizīt iz sātu. Nūsaceitā iaikā nūtaisa kuozys i dzeivoj.

Reizi atbrauca iz kungu diveji saldati. Vīnam ir roti, a ūtram kjāvja i kumeļš. Tad tys grib, lai jam atdūd kumeļi, a ūtrs nadūd. Niu jī prosa, lai kungs izškir. Kungs padūmojs i soka: "Kumeļš pīdar tam, kur roti. Ar rotim vīn navar braukt."

Nūzaklausējusja kunga sīva soka: "Kai tai var byut - rotim kumeļš? Nadzeivam kūkam augļi. Palaidīt rotus, kjāvi i kumeļu, pēc kuo īs kumeļš: vai pēc kjāvis, vai pēc rotu."

Tai i palīk kumeļš tam, kur kjāvja. Par tū, ka sīva jam tai prīškā aizskrēja, kungs sasasirdēja uz juos i syuta jū pa ceļu. Lai jei jam sev leidza kū grib, tikai lai napalīk tja. Tymā dīnā, kur jau sīvai pa ceļu juoīt, sataisa kungs lelu balli. Pīprosa daudzi gostu i dzer. Sīva otkon pīprosa gostu, tai pīdzirda kungu. Tī i izdora, tai kungs dreiži pīdzer i atsagulst. Tūlaik sīva pasoka sulaiņim, lai sajyudz lobuokūs zyrgus. Īsadinoj kungu vydā, i poša īzasāstās i brauc.

Kaidu gobolu pabrauc, kungs pasamūst i nūsabreinoj - ŗadz, ka jū vad. Īrauga sīvu i vaicoj, kur jei jū vad. Jei atsoka: "Brauksim pa ceļu!"

"Par kū tu mani vjad?"

"Pats tok tu sacēji: pajam nu muižas, kaidas lītas gribi, i vjed pa ceļu. Nu vysom lītom man vairuok patyki tu pats, par tū as tjavi i pajēmu leidza."

Nu kungs radz, ka jai taisnība, lyka zyrgus grīzt atpakaļ i braukt iz muižu.

Nu tuos dīnas vairs nikod kungs nadzina sīvys pa ceļu. Atbraukuši atpakaļ, sataisjāja vjāl leluoku balli kai beja.

P i e z ī m e : Līdzīgu pasaku ir uzrakstījis skolnieks Kazimirs Vilcāns, Eglūnā. P. Š