Dzeivuoja vīns zemnīks, jam beja vīns zyrgs un taids skaists, ka vairuok taidus uz pasaules ni vīnam nabeja. Vīnu reizi īraudzēja kēniņa dāls, ka zemnīkam ira taids šmuks zyrgs, un paprosēja tāvam dabūt jū. Kēniņš pavaicuoja zemnīkam un soka, lai jis puordūd šū zyrgu juo dālam. Bet zemnīks nagrybēja ni por kaidu naudu puordūt sovu zyrgu. Kū dareit? Jis sadūmuoja nūzagt šū zyrgu no zemnīka. Vīnu reizi kēniņš apvylka uboga drēbis un pītaisēja sev lelu buordu un izguoja uz tuo ceļa, kur kotru dīnu braukoj zemnīks uz pilsātu un atpakaļ. Ķēniņš sādās uz zemis un gaida, kod brauks zemnīks. Na par garu straceņi brauc zemnīks. Ubogs, sādādams uz ceļa, suoka rauduot un prasēt zemnīkam, kab jis jam paleidzeitu pazaceltīs nu zemis un kū nabejs paēst. "Es jau treis dīnys nikuo naasmu ēds."

Zemnīkam tyka žāl uboga, jis gribēja jū pacelt, bet ubogs soka, ka jam nav spāka. Tūlaik zemnīks pacēļa ubogu un pasādynuoja uz sova zyrga. Kēniņš nyu īsyta zyrgam un gribēja nūbraukt prūjom, bet zemnīks suoka klīgt. Ubogs jam atbildēj: "Es asmu kēneņš un pajamu tovu zyrgu."

Zemnīks soka: "Lai byus tai, varbyut Dīvam tai pīdar, bet nikam narunoj, ka tu dabuoji itū zyrgu. Cytu reizi moža tīšom sēdēs uz ceļa ubogs, bet ļauds kai izzynuos, nikod jam naticēs un napaleidzēs. Tovs dorbs tī byus vaineigs."

Kēneņš apstuoja ar zemnīka zyrgu, padūmuoja, pasaucja zemnīku, atdevja jam zyrgu un pasaucja jū pi sevis uz pili gostūs. Nu tuos reizis zemnīks ar kēneņi dzeivoj kai paši lobī draugi. Kū zemnīks grib, jis pavaicoj nu kēneņa un kēneņš jam vysu padora.