Viens ķēniņš pārliekam mīlējis gudrību un izveicību. Reiz viņš izlaidis tādu vēsti: "Tam gudrākam muļķim atdošu savu meitu par sievu un vēl pus valsti; kas to vēlas, lai nāk parādīt, ko māk."

Bet tur vienam saimniekam bijuši divi dēli: viens lieliskām pārgudrs, otrs muļķis. Muļķis tūliņ ierunājies ar pārgudrnieku: "Nu, brāl, ko tu saki, vai iesim ķēniņam rādīties, vai ne?"

"Ko tu, spogu gaili, čauksti!" pārgudrais zobojies, "tu rādīsies ķēniņam! Ko neiedomājas? Tev jau vieta aizkrāsnī pie prūšiem; ievaldi tos, jeb iznīdi no turienes - lielies tad!"

Muļķis neatteicis ne jā, ne nē - iegājis aizkrāsnī, saķēris veselu sieku prūšu, izdzinis no mājas un tad nopriecājies:

"Saki nu vēl, saki nu vēl, brāl! Vai nu vēl neticēsi, ka iespēju; gan prūšus, gan arī ķēniņa pusvalsti novaldīt."

To teicis, muļķis aizsteidzies uz ķēniņa pili. Bet ceļam gribējis zaķis pārskriet. Muļķis uzsaucis: "Ko maisies pa kājām? Vai nezini, ka man vara tevi ievaldīt?"

Zaķis smējies: "Kas tev tādam nejēgam var par varu būt?"

"Ak tā! Vēl kaitināsi!" muļķis sašutis, noķēris zaķi un dusmās nobrucinājis ādu. Aizgājis ķēniņa pilī - nevar iekšā tikt: ķēniņam lācis par durvju sargu, tas nelaiž. Muļķis atkal iepīcis; izcēlis nodīŗāto zaķi un uzsaucis bargi: "Vai pazīsti savu brāli? Tā tev, pinkainais ņerms, klāsies, ja tūliņ durvis neatvērsi."

Lācis sabijies un ielaidis pie ķēniņa. Ķēniņš brīnojies: "Kā tu ietiki?"

"Kā ietiku? Pār slieksni ietiku."

"Vai tad lācis neplosīja?"

"Es ar nejēgām nepinos!"

"Tā tu nesaki! Mans lācis krietns lācis. Pi! lāci, pārmāci to lielību!"

Lācis ieskrien muļķi kampt; bet muļķis rāda pliko zaķi: "Ne pakustēt! citādi klāsies tāpat, kā šim, tavam brālim."

Lācis sabijies un izvilcies itin nošļucis pa durvim. Tagad ķēniņš drusku atvēris gan acis: "Vai tu traks! Tu esi gan izveicīgs muļķis; tev gandrīz atdošu savu meitu par sievu, bet tad tev jānomedī mežā sumbrs uz kāzām. Še tev mans bīstarags, raugi viņu pārvarēt."

Muļķis satvēris bīstaragu, vicinājis gaisā un līksmojis: "Es to meitu nopelnīšu, es to meitu nopelnīšu!"

Patlaban arī ķēniņa meita koklēdama ienākusi un muļķim šī tā patikusi, ka brīnumi. Tūliņ saņēmis dūšu un aizsteidzies ar bīstaragu sumbru veikt. Mežā sumbrs briesmīgi maurojis un kārpīdamies nācis muļķim virsū; bet muļķis aizstājies aiz apses un sagaidījis nikno ragaini ar godu. Sumbrs kā skrējis, tā iztriecis ragu apsei cauri. Nu muļķis ātri ar bīstaragu iedzinis tapu raga galā, ka nevar vairs izraut, tad nogriezis klūgas un saklūgojis ragaini kā telēnu. Sumbrs nejauki raustījies: apsei visas lapas trīcēt trīcējušas, drebēt drebējušas, bet vaļā neticis tomēr. Tādēļ apsei vēl šodien lapas drebot.

Nu muļķis apprecējis ķēniņa meitu, paņēmis pusvalsti un dzīvojis laimīgi.

P i e z ī m e. K. Tarzieris šo pasaku gan būs tīšām sagrozījis no kāda varianta par gudrām atbildēm (Sal. Ievads 130. l. p.). Epizods par sūbru - K. Tarzieris raksta: sumburs - var būt arī īsts (Sal. Ievads, 132. l. p.). P. S.