Gudrās atbildes.

26. A. 921. K. Tarzieris, Druvienā. LP, V, 347 (150, 2).

[Muļķa zēns sadomājis ķēniņa meitu precēt. Ķēniņš arī apsolījis savu meitu, ja šis vienradzi uzvārēšot. Zēns aizgājis uz mežu un vienradzis skrējis tam tūliņ virsū. Zēns aizslēpies aiz viena koka, bet vienradzis iedzinis savu ragu tai kokā. Zēns paņēmis vadzi, piesitis tam ragam klāt un nu vienradzis vairs nevarējis izraut savu ragu no koka.]

Tad ķēniņš guldinājis muļķi tādā istabā, kur varens milzis piemitis. Šis milzis naktī gribējis muļķi nomākt: pagrābis metamo un krāvis pa gultas pagalvi; bet muļķis pie laika izmanījies no gultas un paslēpies gultas apakšā. Milzis brīnojies : "Tā metu pa galvu un dzīvs un dzīvs - tas vīrs nudien par mani stiprāks!" un tā vairs nav aizticis muļķi.

Bet drīzi pēc tam ķēniņam uzbrukuši tādi ienaidnieki (kara vīri), kas pus pēc zirga, pus pēc cilvēka, un jau iekarojuši kādu pusi no ķēniņa valsts. Ķēniņš tādās sprukās, teicis : "Ja muļķis pārvārēja vienradzi un pat milzim ceļa negrieza, kas zin - viņš pārvārēs arī zirgu cilvēkus; uzsiesim tādēļ viņu manam trakam ērzelim mugurā un palaidīsim zirgu cilvēkiem virsū."

Ķēniņa meita gan pārstājusi muļķi : "Kādēļ tādu labu cilvēku vēl zirga mugurā saistīt, lai jau tad labāk jāj tīšā nāvē tāpat nesaistīts."

Bet ķēniņš atteicis: "Nē, bērns, kas var zināt, viņš gandrīz no zirgu cilvēkiem sabaidās un jāj atpakaļ, bet ja piesiesim, tad būs jākaujas, vai grib, vai negrib."

Uzsējuši nabadziņu trakajam ērzelim un palaiduši zirgu cilvēkos. Bet ērzelis trakodams uzskrējis sapuvušam stabam; muļķis skrējienā apkampis stabu, domādams ērzeli, varbūt, noturēt, tomēr sapuvušais stabs nolūzis un palicis muļķim rokās kā liela resna vāle. Un taisni šis stabs šoreiz bijis muļķim par laimi, jo zirgu cilvēki tūliņ vērodami skatījušies, kas tas par ērmotu jājēju ar tik resnu vāli rokā. Vai tas nu pērkons, vai kas? Beidzot, kad ērzelis trakodams pieaulekšojis tuvāk, viens zirgu cilvēks iesaucies: "Bēgsim! - tas, nudien, pērkons ar vāli!"

Aizbēguši arī; un nu muļķītim tā slava palikusi, ka viens pats aizdzinis zirgu cilvēkus. Ķēniņš, zināms, tūliņ atdevis savu meitu muļķim par sievu un vēl to pusvalsti, ko pats zirgu cilvēkiem atņēmis.

P i e z ī m e. Šis variants gan te īsti nepieder, bet ir vajadzīgs salīdzināšanai ar iepriekšējo pasaku. P. Š.