Reizi dzīvoja bagāts un gudrs mācītājs. Viņam klājās labi un pat ļoti labi. Viņš lika uz durvim uzrakstīt: "Še dzīvo vīrs bez bēdām!"

Un tur gadījās reiz pašam ķeizaram braukt gaŗām. Viņš nu izlasīja uz durvim: "Še dzīvo vīrs bez bēdām!"

Ķeizars domāja, kā var vīrs dzīvot bez bēdām; taču neviens cilvēks nevar būt bez rūpēm un bēdām, pat ķeizars arī ne. Ķeizars viņu izsauc ārā un jautā: "Vai tu esi tas vīrs, kas dzīvo bez rūpēm un bēdām?"

Mācītājs nu gan atjēgstas, ka nav vis labi, ka licis tā rakstīt, bet kas padarīts, padarīts. Ķeizars saka: "Atnāc pie manis pēc trīs dienu laika un pasaki, cik zvaigžņu pie debesim, ko es domāju tanī brīdī, kad es ar tevi runāju un cik vērts es esmu?"

Nu ir mācītājam par daudz lielas rūpes. Košs laiks ir naktī, un nozvaigžņojies, bet nezin, no kuŗa gala sākt skaitīt. Un tā viņš nostaigā līdz tuvējām sudmalām, ar savām rūpēm kaudamies. Sudmaļa zellis ieraudzīja mācītāju atnākam un uzrunā: "Kur jūs tik vēlu staigājat?"

"Man lielas rūpes un bēdas," mācītājs atbild.

"Kas jums ir par bēdām, vai es jums nevaru izlīdzēt?" Mācītājs negrib teikt, bet galu galā pateic arī. Sudmaļa zellis saka: "Tās jau ir mazas bēdas. Ja jūs man pieci tūkstoši maksājat, tad es jums izlīdzu."

Mācītājs ar lielu prieku apsola, lai tik tiktu no bēdām vaļā. Labi. Tikai mācītājam jāpaliek par sudmaļa zelli, kamēr tas tās lietas izdara.

Trešā dienā sudmaļa zellis iet projām pie ķeizara, pieklauvē pie durvim, prasa, lai laižot iekšā: "Es esmu tas vīrs, kas dzīvo bez rūpēm un bēdām!"

Ķeizars jautā: "Cik zvaigžņu pie debesim?"

"Deviņi milijoni deviņi simti deviņdesmit deviņi tūkstoši deviņi simti deviņdesmit deviņas. Ja netici, tad ej tu un pārskaiti pats."

"Nu saki, cik tad es esmu vērts?"

"Mūsu pirmais ķēniņš tika pārdots par trīsdesmit sudraba gabaliem, tu tikai esi vērts piecpadsmit sudraba gabalu."

"Nu ko es tagad domāju?"

"Tu domā, ka es esmu mācītājs, bet es esmu sudmaļa zellis"

Ķeizars prasa: "Kā tu tiki par sudmaļa zelli?"

"Es biju mācītājs, kritu cauri, nebija naudas un dabūju iet par sudmaļa zelli."

Ķeizars redz, ka gudrs viņš ir, un saka: "Jums nākamo svētdienu vajaga izteikt sprediķi, ka priekšā brēc un pakaļā smejas. Es pats iešu skatīties, vai tas tā notiks."

Labi. Mācītājs sarīmē labu sprediķi, un sudmaļa zellis uzkāpj uz kanceli ar manteli vien, bez biksēm. Pār pleciem viņš ierīko šņoru, ka var manteli no pakaļas paraut uz augšu. Priekšējie brēc, un pakaļējie smejas, tiem viņš parāda plikas ciskas.

Ķeizars viņu ielūdz uz viesībām, un sudmaļļa zellis tiek sēdināts ķeizaram blakus pie galda. Ķeizars ielej šņabi un dzer pats pirmais, un citiem jādzer apkārt. Un tur bija tāda mode, kuŗš dzēra, tā otram tāļāk piesita. Visi grib redzēt, vai sudmaļa (dēls) zellis ķeizaram ar sitīs vai ne. Arī sudmaļa zellis nomanīja, ka viņam būs ķeizaram jāsit, un tas viņam būtu ļoti pretīgi. Sudmaļa zellis izdomā tādu teicienu:

"Es izbraucu uz tālu nepazīstamu ceļu; man gadījās priekšā augsts kalns, ko es nemaz nedomāju ; pāri es nevarēju tikt, apkārt es ar nevarēju braukt. Ko man bij darīt?"

Visi atbildēja, ka varējis braukt atpakaļ, pa citu ceļu. Sudmaļa zellim nācās dzert, un viņš sita atpakaļ tiem, kas jau bija dzēruši, ķeizars palika nedzēris. Nu, pēc tam ienesa maltīti. Visiem ir kaŗotes, bet sudmaļa zellim nav. Visi grib redzēt, ko nu viņš darīs bez kaŗotes. Sudmaļa zellis ņem maizes kukuli, izgriež garozu, iztaisa kaŗoti un strebj kā citi visi. Sudmaļa zellis izdomā teicienu: "Kad visi ir paēduši, tad vajaga karotes saēst, bet kas nesaēd, tas paliek nepraša."

To izteicis, zellis apēd savu kaŗoti, bet citi tā nevar.

"Tu droši vari turēt savu šilti pie durvim: še dzīvo vīrs bez bēdām, tu to esi pelnījis," saka ķeizars un iedod viņam daudz naudas, lai ejot mājās. Arī no mācītāja sudmaļa zellis dabūja pieci tūkstoši, nu viņš gāja mācīties par mācītāju.

Mācītājs atdevis naudu ar prieku un pārgājis mājās, dzīvojis priecīgs.