Dzīvoja viens mācītājs, kam nebija nekādu bēdu. Vienreiz viņam brauca pats ķēniņš gaŗām, apturēja zirgu un iegāja iekšā pie mācītāja. Ķēniņš viņam prasīja: "Kas tu par vīru esi, ka tev nav bēdu? Es esmu ķēniņš, bet man ir bēdu daudz?"

Nu ķēniņš uzdeva mācītājam, lai viņš divu nedēļu laikā izskaita zvaigznes. Tagad mācītājam bija lielas bēdas, viņš staigāja pa lauku domādams, kā izskaitīt. Tuvumā bija vienas sudmalas un no tām nācis viens zellis, svilpodams un dziedādams. Sastapdams mācītāju, tas prasīja, kālab viņš tik noskumis. Mācītājs izstāstīja, ka ķēniņš uzdevis izskaitīt visas zvaigznes, un viņš nekā nevarot. Zellis saka: "Kam tālab vajag noskumt? Es izskaitīšu tavā vietā, dod tik man savu mēteli!"

Mācītājs atbildēja: "Labi, jā tu izskaitīsi manā vietā, tad es tev došu pusi savas mantas."

Zellis gan apsolīja izsktaitīt, bet skaitīt nemaz neskaitīja. Mācītājs, to redzēdams, bija ļoti nelaimīgs un errojās, ka zellis nemaz neskaita. Zellis sacīja, lai viņš nemaz nebēdājas, gan viņš izskaitīšot, un kad pienākšot laiks, viņš iešot droši pie ķēniņa. Kad pagāja divas nedēļas, ķēniņš atnāca pats pie mācītāja un prasīja, vai zvaigznes ir izskaitītas. Mācītājs pats bija pamucis un viņa vietā staigāja pa istabu sudmalu zellis mācītāja mētelī un atbildēja ķēniņam: "lzskaitīju! Pavisam 9,999,000 zvaigznes, bet ja netici, tad skaiti pats."

Kēniņš teica: "Nu labi! Bet svētdien baznīcā teic tādu sprediķi, ka puse ļaužu lai smejas un puse lai raud!"

Uzdevis tādu darbu, ķēniņš brauca mājā. Mācītājs iznāk no sava kakta un zellis tūlīt stāsta, kas tagad uzdots darīt. Mācītājs paliek pavisam bēdīgs un nezina ko darīt, bet sudmalu zellis saka: "Kas tur ko bēdāties? Es uzņemos to darbu, tik palīdzi man sadomāt labi bēdīgu sprediķi!"

Mācītājs sadomāja to sprediķi, un kad pienāca svētdiena, zellis atkal apvilka mācītāja mēteli un gāja baznīcā sprediķi sacīt, bet vecais mācītājs palika mājā. Baznīcā nogājis, viņš nostāda kanceli pašā baznīcas vīdū, un saka savu sprediķi raudādams. Šad un tad parausta vienu šnoriņu, pie kam no muguras paveŗas mētelis un parādas plika pakaļa. Visi ļaudis, kas bija viņam aiz muguras, to redzēja, sāka smieties un izgāja pamazām viens pēc otra laukā. Bija arī pats ķēniņš baznīcā, bet tas bija nosēdies mācītājam priekšā un nevarēja visu redzēt. Kad sprediķis bija nobeigts, tad ķēniņš piegāja pie mācītāja un teica, ka labi izdarījis, bet vēl viņš došot šim vienu citu darbu. Pēc nedēļas, lai nākot uz viņa meitas kāzām, ne pliks, ne apģērbies, ne jāšus, ne kājām, ne braukšus,

Kad zellis pārbrauca pie vecā mācītāja un izstāstīja, kas nu atkal jādara, mācītājs palika pavisam nelaimīgs, bet zellis atkal teica: "Es braukšu tavā vietā."

Kad pienāca tas laiks un vajadzēja iet uz ķēniņa, zellis pajēma vienu āzi, noģērbās pliks un apvilka sev pāri tīklu. Āzim viņš nesēdēja vis virsū, bet pārlika kājas par pleciem un brīžiem palaidās sēdus, brīžiem gāja kājām, tā nogāja pie ķēniņa. Ķēniņš ar saviem viesiem gāja mācītājam pretī, saņēma to laipni un āzi ieveda stallī. Mācītājs iegāja istabā un viņu aizsēdināja aiz galda blakus pašam ķēniņam. Tai zemē bija tāds paradums, ka dzeŗ šņabi, tad otram, kas blakus sēd, jāpiesit ar roku. Kad kaimiņš šņabi tai brīdī devis, tad mācītājam vajadzējis piesist pašam ķēniņam, bet šis nepiesitis. Viņš prasījis citiem viesiem: "Vai nav tiesa, ka pret kalnu nevar braukt, bet gan no kalna lejā?"

Viesi atteica: "Jā, tas ir tiesa, ka no kalna var braukt, bet pret kalnu ne."

Tā un ķēniņš palika bez šņabja. Uz galdu bijusi salikta maize, bet sulainis bija aizmirsis nolikt kaŗoti. Mācītājs, to redzēdams, paņēma maizes garozu, iztaisīja kaŗoti un ēda zupu ar to, Kad viesības bija pabeigtas, ķēniņš atlaida mācītāju un teica: Tagad tu vari iet un dzīvot mierīgi : es tev vairs nekā nelikšu darīt."

Zellis paņēma savu āzi, pārgāja mājā pie mācītāja un izstāstīja tam visu, ko ķēniņš teicis, ka ķēniņš nu viņu likšot mierā. Mācītājs nu atdeva zellim pusi savas mantas, bet zellis aizgāja uz savām sudmalām un mala tālāku.