Tas bija vecs, vecs ķeizars, prūšu ķeizars Vilhelms. Viņš izjājis pastaigāties un uzjājis savu vecāko aitu ganu Tētiņu - tā viņu saukuši, - kuŗš ganījis un kopis ķeizara aitas. Viņš nojājis pie Tētiņa vārtiem un ieraudzījis uzliktu šilti ar uzrakstu: "Še dzīvo vīrs bez bēdām!"

Viņš noskatās un nodomā: "Kā tu vari, tāds aitu gans, dzīvot bez bēdām? Es esmu ķeizars un man bēdu papilnam."

Viņš noskatās un piezvana pie vārtiem - iznāk resnais Tētiņš. Ķeizars teic, lai laižot viņu atpūsties, un piesējis savu zirgu, viņš iegāja istabā izrunāties.

"Tu uz vārtiem esi uzlicis tādu šilti, kur katrs var lasīt: "Še dzīvo vīrs bez bēdām." Labi, ka tev nav bēdu, bet no šīs dienas par seši nedēļi būs tev uzkost trīs riekstus pie manis."

Nu Tētiņš sāk bēdāties dienas un naktis, kādi tie rieksti būšot. Viņš no bēdām sažuvis, melns palikdams. Īstais gans prasījis viņam, vai viņš slims esot: "Vai es nevarētu jums pakalpot?"

Tētiņš izstāstījis ar savas bēdas. Kad sešas nedēļas bija pagājušas, tad īstais aitu gans prasījis Tētiņam, lai dodot savu cepuri, jo viņš iešot Tētiņa vietā pie ķeizara. Paņēmis cepuri un uzlicis galvā, viņš to aizrāva aiz acim, lai ķeizars viņu nepazītu.

"Labrīt, cienīgais Tētiņa kungs, vai jūs te ar?"

"Jā, cienīgais ķeizar!"

"Pa cik ilgu laiku es varu pasauli apjāt?"

"Kad jūs no saules lekšanas iesākat jāt, tad līdz saules noiešanai esat visu pasauli apjājuši."

"Jā, tas ir pareizi! Cik vērts es esmu visā ķeizara apģērbā?"

"Nu, cienījamais ķeizar, ja mūsu Pestītājs tika par trīsdesmit sudraba gabaliem pārdots, tad jūs esat par vienu sudraba gabalu mazāk vērts."

"Pareizi! Ko es domāju?"

"Jūs domājat, ka es esmu tas aitu gans Tētiņš, bet es tas neesmu."

"Un tu tas neesi?"

"Aitu gans noņem savu vilnoto cepuri un ķeizars nu redz, ka tas nav vis Tētiņš. Ķeizars viņu bagāti apdāvināja par gudrām atbildēm, bet arī mājās pārgājis, viņš vēl dabūja dāvanas no Tētiņa.