Vīns kēninš braucja ar kugi pa upi un meklēja upes krostā skaistuoku vītu, kur taisīt pilsātu. Kēniņš pībraucja pi vīnas muižas un redz uz vuortim pīrakstīts: "Dzeivoj bez bādas!"

Ķēniņš aizzadūmuoja un soka: "Kur te taidi nabēdnīki var byut? Es asmu kēniņš un ari man bādas! Vajag īt pasavērt ītūs nabēdnīkus !"

Īīt kēniņš muojā un sateik krīvu popu. Kēniņš vaicoj nu popa: "Voi tev nav nikaidas bādas?"

Pops atbild: "Nav!"

"Nu labi, jo tev nav bādas, tad par mēnesi tu izzynuosi, kur ir zemes vyds un cik reizes saule leluoka par zemi!"

Tū pasacījis, ķēniņš aizbraucja sovu ceļu. Suokumā popam nabeja bādas, bet uz mēneša beigom jau atsaroda - juoīt juopylda, kas uzdūts. Natuoli nu popa dzeivuoja patmalnīks un pops aizguoja pi patmalnīka un izstuostīja, kas jam juoizpylda. Patmalnīks soka: "Nu labi! Atej uz mani agri tuos dīnas reitā, kad atbrauks kēniņš!"

Nūrunuotā dīnā atīt pops un apvalk patmalnīka apputējušuos drēbes, bet patmalnīkam atdevja sovas garuos drēbes un patmalnīks aizguoja uz popa sātu. Pusdīnuos atbraucja kēniņš un vaicoj nu patmalnīka, kurs beja puorsagērbīs popa drēbēs: "Vai izdarīji, kū es lyku?"

"Jā, izdarīju!" atbildēja patmainīks.

"Cik reizes saule leluoka par zemi?"

Patmalnīks pasacēja ļūti lelu skaitli un soka: "Jo natici, tad puormērej pots!"

"Nu labi! bet tagad paruodi, kur zemes vyds!"

Patmalnīks aizvedja kēniņu uz lela kolna, kur beja īdzeits mīts, un soka: "Te ir zemes vyds, bet jo natici, tad izmērej!"

Ķēniņš navarēja izmērēt un lyka mīru.

"Es zynu, tu dūmoj, ka es asmu pops, bet es asmu patmalnīks un tagad īsim pi popa!" soka patmalnīks.

"Nu tad īsim pi popa!" soka kēniņš. Patmalnīks ar kēniņu aizguoja pi popa uz patmaļām un pasacīja popam byut par patmalnīku un patmalnīkam - par popu. Tai popam atsaroda bāda.