Senūs laikūs, kod zeme vēl beja savīnuota ar dabasim un uz dabasim varēja īt bez propuska (atļaujas), dzeivuoja aiz trejdeviņom jyurom, treisdesmitā valstī borgs kēneņš. Jys beja tik borgs, ka juo ļaudis visi treisēja, kai lopas nu vēja, kad izdzierdēja juo borgū bolsi.

Vīnu dīn taisēja tys kēneņš medības, uz kurim tyka sasaukti vysi valsts īvāruojamuokī veiri. Medības beja ļūti laimeigas, jo pats kēneņš nūšuova meža kozu. Ap pušdīnu pa kolnim un mežim atskanēja taure, kuŗa sauca vysus medinīkus uz atpyutas vītu, kur ķēneņš lika sagatavuot brangas pušdīnas. Saguoja vīsi un stuosta kēneņam, kai kolnūs gona kozas puika, kurs ir tērpīs nu zvēruodas sašyutā maisā. Jis ir tyk gudrs, ka kaidus jautuojumos jam naīdūd, vysu atbild. Īsagribēja kēneņam redzēt tū, syuta sovus kolpus tam pakaļ.

Kolpi atvad puiku, kurs izskotuos skaists kai eņgels nu dabasim. Nu soka kēneņš : "Atbild man uz trejim jautuojumim.

"Atbildēšu. "

"Vvspyrms pasok man, cik ir zvaigžņu uz dabasim. "

"Nīka līta, pavēl viņom zemē nūīt, tūreiz nabyus gryuti saskaiteit."

"Nu, un cik ir dīnu Dīvam?"

"Pavēl viņiem drusku nūstuot, tūreiz nabyus gryuti saskaitīt."

"Nu tagad dūšu trešū. Atmini tu, cik ir yudinš pilīnu jyurā. "

"Pavēl, lai leits nalej, tūreiz i saskaiteišu."

"Gudrs esi, gudruoks par visim munim īrēdņim."

Vysi smējos kaut arī viņiem beja kauns. Un kēneņš pajēma puiku pi sevis. Jys dzeivuoja pi kēneņa kai muša madā.