Vīnu reizi dzeivuoja uz šo pasauļa vīns cīši dusmeigs ķēneņš, bet tai jis cīši mīluoja sovus kolpus, ka jī jam beja rykteigi un nikuo namaluoja. A kas nu kolpu samaloj, tū jis cīši struopēja. Tai vysi kēneņa kolpi zynuoja labi, ka kēneņam navar maluot.

Vīnu reizi kēneņš izbraucja uz medeibom, nūšuovja div lopsys un pīkusa. Jis sādās pi upis molys, un suoka trubēt un saukt kolpus, kab jam izvuoreitu tī pat pi upis molys pušdīnis. Kolpi izdzierdēja kēneņa trubi, tiuleņ sādās uz zyrgu un dreiži beja tī pi upis, kur sēdēja pats kēneņš. Kēnenš beja cīši prīceigs, jis runuoja ar kolpim un ruodēja, kaidus jis lopsus nūšuovja. Kolpi suoka stuostēt kēneņam, kai jī braucja par kolnu un redzēja uz kalneņa vīnu mozeņi puikeņi, kurijis beja cīši gudrs.

Kēneņš tiuleņ lyka sovim kolpim braukt un atvest tū puiku da juo: jam gribīs pazavērtīs. Kolpi tiuleņ paklausēja kēneņi un dreiži puika beja kluot pi kēneņa. Kēneņš kai pazavēra uz ituo puikys, tai soka: "Ka tu īdūsi man atbildu uz treju vuordu, tūlaik es tevi pajimšu pi sevis par kolpu. Cik ir lasju yudiņa jiuruos, saskaiti un pasoki man."

Puika atbildēja: "Es saskaitīšu, man nav griuts, bet jius pasokit, kab leita nabyutu."

"Labi!" pascēja keneņš. "A saskait, cik uz dabasim ir zvaigžņu."

Puika atbilda: "Pasok zvaigznem, lai jī vysi apsalaižas uz šū pasauli, es jūs tiuleņ saskaiteišu."

Kēneņš vaicoj vēl: "Cik var byut dīnu pi Dīva?"

Puika atbilda: "Pasok Dīvam, kab jis apstuotu uz pus dīnys es tiuleņ saskaiteišu."

"Labi!" pascēja kēneņš. "Itys puika par vysim munim kolpim ir gudruoks!"

Kolpi aplaidja dagunus un smējās, a kēneņš runoj uz puiku: "Es tevi jimšu ar sevim."

Kolpim koč napatika, bet kū jī var darīt? Tai itys puika vēl tagan dzeivoj ar kēneņi un jū vysi kolpi klausa un skaita par gudruoku kai pats kēneņš.