Vīnam kēniņam beja treis meitas: Grīta, Katre un Roza. Viņas dzeivuoja ļūti gūdīgi. Tāvs vysod klausēja, kū juos runuoja. Vīnu reiz tāvu palyudzja uz cytu kēnesti vīsūs uz trejim mēnešim. Tāvs apsūlēja un izbraukdams pavēlēja atnest vīnu mirtu. Kad meitas atnesja, jis pajēmis sapyna treis vaiņagi, kotrai pa vaiņagam un īdevja juom sacīdams : "Tagad es zynuošu, kai jyus dzeivuosit, cikom es atbraukšu."

Tad pajēmis vaiņagus, īlyka vīnā kambarī un aizslēdzja, bet pats aizbraucja. Pēc tāva aizbraukšonas par nagaru laiku atbraucja kēniņa dāls svuotūs. Vyspyrms jis īguoja pi vacuokuos meitas, tei jū laipni uzjēmja pamīluoja, parunuoja. Pēc tuos jis aizguoja uz vyduškū meitu, tei arī pījēmja jū laipni.

Jaunuokuo muosa pa tū laiku pajēmja gultu sovā kambarī, pīlyka tai vītā skaliņus, pataisīja taidu kai gultu un goldā pīlyka dažaidus ēdīnus. Kad vīss atguoja, jei parunuoja ar tū un tad soka: "Pagaid, es atīšu un atnesšu vairuok kū ēst."

Bet pate izīdama aizslēdzja kambari. Vīss sēdēja, sēdēja un apskuma. Tad viņš atsagula gultā, bet tikkū guluos pakrita caur gultu un ļūti nūsasyta. Kad paguoja treis dīnas, tad kēniņš braucja pēc dāla pakaļ, tādēļ ka beja nūruna par treis dīnas braukt atpakaļ. Kad atbraucja, vacais kēniņš suoka vaicuot, kur juo dāls. Tad atslēdzja kambari un īraudzēja, ka kēneņa dāls beja ļūti slyms. Tāvs pajēmja dālu un braucja uz muojom. Tū izzynuojušas vacuokuos muosas beja ļūti sanyknuotas un sacēja uz jaunuokū muosu: "Tu padarēji myusim lelu kaunu. Tagad nūej un atnes nu tuo kēniņa nu trejim pūdim pa vuorējumam, cytaidi tevi sakopuosim ar zūbynu."

Labi, - muosa nūguoja. Īguoja pilī, sacēja: "Es dzierdēju, ka pi jyusu slyms cylvāks. Es jū varu izzuoļuot."

Kēneņš palyka prīcīgs un sūlēja, kū tik jei grib, lai tik izzuoļoj. Tad jei soka : "Te zuoļuot navar, vajag nūnest uz kēki."

Jī nīmesja slymū uz kēki, tad Roza pajēmja nu kotra pūda, īlyka mozuos kastītēs un aiznesja uz muojom. Tad muosas soka: "Nūej un atnes nu kotras kēnina uobeļnīcas pa uobuļam!"

Roza nūguoja uz kēniņa pili un soka: "Es dzierdēju, ka jyusu dāls slyms, es jū varu izzuoļuot."

Tad kēniņš palyka ļūti prīcīgs un sūlēja, kū tik jei grib. Roza soka: "Te navar zuoļuot, juonas uz duorzu, uz svaigu gaisu, tur jū varēs izzuoļuot."

Kad kēniņu iznesja uorā un īnesja duorzā, Roza pajēmja nūruovja nu vysyu uobeļnīcu pa uobuļam un nūguoja uz muojom. Tī jei atguoja un atdevja muosom uobuļus.

Tad muosas sagudruoja, kū jai īdūt vēl, soka: "Nūej un atnes nu ķēniņa muguras treis lūksnes uodas!"

Roza nūguoja uz kēniņu un soka vacajam kēniņam: "Es dzierdēju, ka jyusu dāls slyms, es jū varu izzuoļuot."

Tū padzierdis, kēniņš ļūti nūsaprīcuoja un sūlija lobu moksu. Roza soka: "Te juo izzuoļuot navar, bet juonas uz pierti un tur juopīsīn."

Tad ļauds pajēmuši kēniņu, nūnesja uz pierti, tur pīsēja. Bet Roza pajēmja un nūplēsja jam treis lūksnes uodas un aizskrēja uz muojom un atdevja muosom. Muosas vairs juos nasyutīja, zynuodamas, ka dreiži atbrauks tāvs. Un kad paguoja vēl dīnas divas, atbraucja tāvs un lyka atnest vaiņagus. Meitas. īguojušas kambarī, nūsabeida radzādamas, ka Rozas vaiņags boltūs zīdūs, bet vacuokūs muosu vaiņagi sakoltuši.

Tāvs pavēļēja vacuokai muosai atnest sovu vaiņagu, tei suoka lyugt, lai Roza īdūd sovu vaiņagu. Roza īdevja un vacuokuo muosa aizguoja pi tāva. Tāvs soka: "Tu labi dzeivuoji, lai atīt videjuo muosa!"

Tei arī pajēmja Rozas vaiņāgu, aizguoja uz tāvu. Tāvs soka: "Tu arī labi dzeivuoji."

Tad lyka atīt trešai meitai, tei arī nūguoja ar sovu vaiņagu un tāvs otkon soka: "Tu arī gūdīgi dzeivuoji. Bet tagad atejit vysas treis!"

Tū padzierdušas, vacuokuos muosas suoka rauduot, un naīt uz tāvu. Roza nūguoja un pasacēja, ka juos nagryb īt, bet tāvs sacēja, lai. ejūt dreižuok. Kad vacuokuos īguoja un paruodēja sovus vaiņagus tad tāvs lyka juos sadadzynuot uz suorta, bet pats ar jaunuokū palyka dzeivuot sovā pilī.