Viens labi pārticis tēvs izdalījis bērniem visu savu mantu. Bet bērni pēc tam tēvu labi vairs neierēdzējuši: pat ne maizes kumosiņu nenovīduši. Nu, ko nu darīt? Sagudrojis tā. Pataisījis lielu koka kasti (šķirstu), apkalis labi stipri, piekrāvis pilnu ar akmiņiem un rādījis bērniem: "Tā mana beidzamā manta; kuŗš no jums mani labāki turēs, tas pēc manas nāves smago kasti mantos."

To dzirdēdami, bērni sākuši tēvam virsū plīties : "Nāc pie manis, nāc pie manis!" tik devīgi nu palikuši. Bet vecais atteicis: "Nē, bērni, vienam tas būs par gŗūtu. Iešu labāk no viena pie otra sērsdams, tad jau redzēšu, kuŗš no jums mani mīļāki pieņems."

Labi, tā palicis. Bērni turējuši tēvu tik mīļu, tik mīļu un vecajām bijušas labas dienas līdz mūža galam. Vēlāk, kad nomiris, dēli lauzuši kasti augšā un domājuši nezin ko iegūt; bet atraduši tikai akmeņus, mazu papīrīti un dzelzs ķīli. Uz papīrīša bijis rakstīts: "Kas bērniem mantu izdala un pats sevi badā mērdinās, tas lai ar šo ķīli labak pie laika nomaitājas."