Dzeivuoja veirs ar sīvu. Jīm pīdzyma meita un tēvs ar muoti beja cīši prīcīgi. Īguoja pi jūs ubadziņš un soka: "Kuo jyus prīcuojatīs sovai nalaimei? Jyusu meita, kad izaugs lela, jei byus nalaimīga!"

Ubogs aizguoja, bet tāvs ar muoti paticēja, ka jūs meita byus nalaimīga. Un nalaimi arī sagudruoja meitai: kad izaugs lela, vēl jaunai byus bārns. Tāvs laidja meitu skūlā un jei, byudama vīglu pruotu, leidz sešpadsmit godim īsamuocīja visaidus omotus. Tad tāvs ar muoti, nagribādami pīredzēt meitas nalaimes, izdzyna jū nu sātas. Meita guoja dorba maklātu un īguoja kaida kēniņa pilī. Tur jei kēniņa kolpim pastuostīja, ka prūt visaidus dorbus darīt. Kolpi par tū paziņuoja kēniņam un kēniņš lyka meitai izšyustīt krūni. Bet, lai juos dorbā nikas natraucētu, īslēdzja jū vīnā kambarī. Meita izžyustīja krūni. Pīnuocja arī ķēniņa krūņuošonas dīna. Kēniņš pīprasīja krūņa bet krūnis beja pazudis, lai gon kambarī nabeja īguojis nivīns cylvāks. Kēniņam beja kauns un jis lyka meitu pakuort. Bendes aizvedja jū uz karuotavom un jau gribēja kuort. Te vīns nu bendem vaicuoja meitai: "Vai sovā kambarī tu naredzēji kuo navīņ sevišķa?"

"Na, naredzēju, tur ir tik dečī lauvas zeimējums," atbildēja meita. Vysi nūsprīdja aizīt izzavērt vysur pa kambaru un aizguoja arī. Tikkū īguoja kambarī, kai nu deča izzavēļa skaistais krūņs. Kēniņš beja prīcīgs un meitu pajēmja sev par sīvu. Tad jī dzeivuoja laimīgi.