Viens kungs reiz sapņo, ka Dievs nākšot viņa muižā.

"Nu, tas taču rets gods," kungs domā un liek no istabas līdz pat vārtiem zaļu samtu izklāt. Bet, kas ir? Izgaidās vienu dienu, otru, trešu - ne viesis nāk, nekā.

"E! sapnis paliek sapnis," atmet kungs ar roku un liek samtu atkal savilkt.

Te vienu vakaru, itin vēlu, ielien kukņā vecs sirms nabags un lūdzas, vai nevarot nakts mājas dabūt.

Meita neko nezin apsolīt - iešot kungam parunāt. Bet kungs itin dusmīgs: "Skaidri gals rokā ar tiem nabagiem! Nudien, nevar vairs apnesties! Nav tas aizķuidīts, cits jau kaklā."

"Bet viņš jau brīnum vecs ir," meita vēl rauga ierunāt.

"Nu, tad ienes viņam kādu čubmaišeli, lai turpat pie durvim guļ arī manis pēc."

"Bet, cienīgs kungs, būtu jāiedod arī vakariņas kādu drusku."

"Ielej no samazgu balliņas, lai ēd, ja tā izkratījies!``

Neko darīt, ienes čubmaišeli, uzčubina un smels no samazgām. Iesmeļ gan, bet nu atkal kauns piedāvāt tādu barību. Beidzot sacīs: "Ņemiet par labu - samazgas gan tās ir, bet ko man vēlēja, to domu ; man pašai nekā nava."

"Vai!" nabags itin priecīgs, "samazgas, tas būs itin tas gardākais ēdiens; dod, meitiņ, tikai šurp!"

"Bet tad mazākais uzsildīšu; ko nu aukstu ēdīsit."

Labi, labi - to varot gan.

Uzsilda. Nabags paņem kaŗoti un nu strebj un strebj tik gardu muti, it kā nezin kāds aizdars būtu pieliets. Meita saņem rokas, brīnīdamās; bet nabags saka: "Meitiņ, nebrīnies; pabaudi vien, tu to pašu teiksi."

Pabauda: vai akls! liekas, ka vis tā gardākā putra, kādu vēl nekad nav ēdusi. Ko nu gaidīt? Nesīs kungam arī dot. Kungs bauda, bauda - uz reizi: "Vai prāts! kāpēc man nedevi citām reizēm tādu barību? Skaidri sirds līp kopā, cik garda. Kur tu to ņēmi?"

"Tā jau tā nabaga putra: iesmēlu no samazgu baļļiņas, pasildīju un sniedzu vecajam; bet sazini Dievs, ko viņš tur tik gardu piegrūda, ko ne, es jau arī brīnos."

"Jā, kas ir, tas ir: tādi mazi brīnumi tie taču. Bet pag, kas man iešaujas prātā: lai viņš tad izguļas arī manis dēļ; tikai apklausies katru vārdiņu, ko tāds runā, un ieliec vērā. Rītā pasacīsi man."

Jā, jā - to nieku labprāt!

Meita nu aiziet gulēt. Bet te, ne cik ilgi - dauzās pie durvim. Jālaiž iekšā. Kas ir? Ienāk liels vīrs, taujādams: vai neesot apmeties kāds nabags teitan?

"lr gan!"

Lai parādot, kur viņš guļot. Bet nabags jau padzirdējis; tas tūliņ pretim: "Kur tik ilgi sabiji? Nu tikai vienreiz varēji atnākt!"

"Are! kad kādreiz nevedas ātrāki - ko darīsi?" lielais vīrs attaisnojas.

"Tad saki man, ko nākdams labu redzēji! "

"Ko nu redzēju? Redzēju tur tai mājā attecēja vienai aitai jērs tik balts kā sniegs."

"To jēru apēdīs vilks. Bet, ko vēl redzēji?"

"Redzēju tai mājā piedzima sievai puika un, ak tu nejēga kas tas par aplam daiļu puiku; tādu nebiju redzējis ilgi."

"Tam puikam būs šīs muižas valdniekam būt!"

To teicis, vecais apklusa un nu tumsā vairs nevarēja noredzēt, kur abi palika, kur ne. Bet rītā, tikko meita kājup, kungs prašina: "Nu, vai runāja arī ko tavs nabags?"

"Šo, to tur ieteicās gan, esot gadījies tepat kaimiņu mājā pavisam tāds savāds jērs: tik dzidri balts, kā katrs sniegs; bet cik dzirdēju - tad nekas gudrs ar viņu tikpat galā neiznākšot: vilks noēdīšot."

"Kas par blēņam! vilkam atdot tādu jēru. Še nauda! tūliņ pakaļ jēram; pērc viņu, lai maksā, ko maksādams!"

Labi. Ne cik ilgi baltais jērs mājā. Un nu jākauj un jāsteidz pa kaklu, pa galvu. Drīzi jērs jau cep; bet kungam vēl nav ātri diezgan: vai vēl ilgi aiziešot? Meita, nabadzīte, nu steidz arī klupdama: rauj .pusjēlu no krāsns ārā. Izrauj, gribētu paraudzīt, bet tik karsts, ka bail - nagus ne uz to pusi rādīt. Nesīs turpat laukā uz staba gaia drusku padzesēt. Un kamēr cepetis padziest, šī mudīgi atpakaļ galdu klāt. Tas nu viss labi; bet vilks - kur tu, jāsaka, gadījies, kur ne - par to mazo pastarpiņu no meža ārā, cepetis no staba zemē un pūš projām.

Izskrien nu meita: nekā; sauks kungu, tas atplēš muti vien un sāks brīnoties: "Vai te! vai tad būs pareizi, kā vecais nabags runājis? Diezzin, vai viņš vēl tikai ko neteica?"

"Kā tad neteica - teica gan. Tur tai mājā izgājušo nakti sievai piedzimis puišelis un tas dienās būšot šīs muižas valdnieks būt."

"Vai te! ko tu nedomā? Pasaki tu savam nabagam: tas nenotiks!"

"Ā! Kur tad nu viņu vairs ņemšu, viņš jau projām."

"Pasaki tu viņam: tas nenotiks! Goda vairs neprot!"

Un tā kungs plesku pleskumis prom pie sievas : lai prasot par to puiku, cik gribot, bet lai atdodot viņam audzināt.

Sieva domā: "Kur nu laimīgākas dienas varu savam bērnam novēlēt: kungs pieņems, kungs par kungu izaudzinās - lai iet." Bet, ače Dieviņ! Pārnes puiku muižā, kungam cita valoda: "Paskatāmies tikai! tu nejēga! Tu gribēsi manas muižas valdnieks būt! Nu redzēsim tad gan!"

Un kungs tūliņ ieliek puiku kurvītī, aiznes mežā pie bērza un atstāj, lai nosalst; jo brīnum dikti salis todien.

Mazais brēc atspēries. Te - par laimi - pašu laiku jāiet malkas cirtējiem gaŗām. Tie klausās, klausās: "Ā! kur tad tas bērns te mežā?"

Iet raudzīt - jā: atron pie bērza kurveli un tur mazais brēķis iekšā: Bet kas vēl par brīnumiem! Tam pašam bērzam visapkārt nokusis sniegs, visapkārt vēl zaļa zāle sadīgusi un pats bērzs zaļo kā vasaras vidū. "Tādi brīnumi! kas viss nav jāpieredz kādreiz!" malkas cirtēji pabrīnās un beidzot ņems puiku un stieps mājā. Bet caur muižu ejot, satiek pašu kungu.

"Ko jūs tur nesat?"

Tā un tā - šie izstāsta, skaidri pārņemti. Bet kungs tā ne; viņš itin vienaldzīgi: "Gatavi vientieši jūs esat! Par katriem niekiem tādu brēku sacelt. Nu, kas tur tik daudz! Puika kādiem augstmaņiem būs pazudis - tas viss. Dodiet labak šurp un eita pie darba, gan jau es aizgādāšu viņu piederīgiem."

Šie atdod arī. Bet tagad kungs uztaisa zaļu lādīti, ieliek tur puiku iekšā un palaiž jūŗā, nosmiedamies : "Nu tu būsi gan mans muižas mantinieks!"

Bet puika nedabūja noslīkt: ieraudzīja kuģinieki zaļo lādeli, izglāba mazo un paturēja audzināt.

Dēls nāca varbūt gadu astoņpadsmit vai vairāk, te piepēši iedomājies pasaulē pavandīties. Kuģinieki laiž arī. Iet, iet beidzot, pats nezinādams, iekuļas tai muižā, kur toreiz pats bendēts.

Šim ne jausmas; bet kungs, tikko sāk ierunāties, pazīst uz rāviena. Ko nu? Mantinieks klāt atkal! Bet tagad kungam cits ķēriens : viņš noraksta grāmatu pie savas māsas uz otru muižu un liek šim pašam aiznest. Un tai grāmatā rakstīts, lai māsa pasauc vīrus un liek nesējam kaklu nocirst; esot nelabs cilvēks, to vajagot darīt ātri vien.

Šis nabadziņš, nekā nezin - nes tecēdams savu nelaimi. Bet pusceļā toreizējais vecais nabags zēnam priekšā: "Dēls, kur tu steidzies?"

"Nesu kunga māsai grāmatu!"

"Parādi man arī drusku!"

"Ne, ne, kungs noteica, ka nevienam nav brīv rādīt."

"Man tu vari rādīt droši."

"Nevaru, nevaru!"

"Es jau nelasīšu nemaz, gribu tikai savā rokā paņemt."

"Nu, paņem, bet vairāk arī ne."

Vecais nabags paņem grāmatu, iesit ar vienu plaukstu pa vienu pusi, ar otru pa otru pusi: lai nu nesot vesels - būšot labi! Zēns aiznes grāmatu un skat, kas nu ir tur ierakstīts - tur stāv: "Es kungs, tavs brālis, pavēlu, ka tu, mana māsa, ar šo grāmatas nesēju tūliņ uz pēdam liecies salaulāties."

Kunga māsa apskatās zēnu labi - vai akls! tā patīk, ka nekur šauties un ne ko gaidīt - liekas salaulāties.

Pēc pāris nedēļām kungs aizbrauc uz otru muižu atprasīt, vai izdarīts, kā licis. Te - kas tas? Apskatās: māsa staigā ar kauto roku rokā!

Kungs traks. Bet māsa rāda grāmatu, kur pats rakstījis un pavēlējis.

"Kā tas var būt? Kas viņu pārrakstījis?" šis lasa stostīdamies.

Bet jaunais radinieks atsaka: "Are: tas vecais nabags pārrakstīja, kam toreiz devāt samazgas ēst; tas jau bija tas Dievs, kas gāja muižā. Teitan šurp nākdams, satikos ar viņu ceļā; tūliņ gan viņu nepazinu, bet vēlāk dabūju visu skaidri zināt."

To dzirdējis, kungs neatsacīja ne jā, ne nē : aizbrauca kā vējš atpakaļ un otrā gadā nomira.

Tagad jaunais pāris paņēma abas muižas un tā toreizējais puika patiesi palika par tās muižas mantinieku, kā bija noteikts.

P i e z ī m e 1. Mežotnē Vanagu Jānis uzrakstījis, ka kungs gulējis pie nabaga vīra pa nakti un redzējis divus baložus jumta galā; tie runājuši: "Šonakt aitai piedzims jēriņš un nabaga vīra sievai dēls; to jēru nokodis vilks, bet nabaga vīra dēls dienās apņems šī kunga meitu, kas te klausās." Kungs satrūcies, to dzirdēdams. Viņš otrā dienā napircis to jēru un lielījies pats viņu apēst, ne vilkam atdot. Bet līdz jēra cepetis uz galda kūpējis, te durvis atsprāgušas, ielēcis liels vilks, pakampis cepeti un prom. Nu kungs ticējis, ja ar jēru baložu vārdi piepildījušies, tad piepildīsies dienās arī ar nabaga vīra dēlu. Tādēļ sasolījis nabaga vīram lielu naudu, nopircis dēlu. No šīs vietas atkārtojas tāpat kā augšā. L. P.

P i e z ī m e 2. Nīcā, Ķikuts uzrakstījis, ka viens bagātnieks savai meitai uz kāzām saaicinājis augstus viesus vien - pat Dievu aicinājis, bet tas nenācis. Beidzot, kad citi augstmaņi jau labi bij izkāzojušies, ienācis sirms nabags un lūdzies paēst; bet saimnieks tādam nabagam nedevis. Te piepēši atlaidies balodis ārpusē pie loga un saucis: "Kungs, kādu laimi vēlēsim? Ciemiņu sētā piedzima dēls!" "Paņem šī bagātā vīra laimi un aiznes bērniņam, bet te atstāj pelnus un putekšļus," nabags atteicis un pazudis. Nu kāzinieki atjēgušies, ka sirmais nabags bijis Dievs; bet bijis jau par vēlu. L. P.

P i e z ī m e 3. Tāda pašu pasaku ir vēl piesūtījis P. Puķītis no Galgauskas. P. Š.