Viens ķēniņš ceļoja pa savu zemi, un ceļā tam uznāca vakars un nu šim bija jāpaliek par nakti krogū: Tur viņam rādījās sapnis, ka tam šonakti mantinieks būšot piedzimt.

Tas rītā liek sulainim apklausīties, vai par nakti tur kas no jauna nav atnācis. Šis pēc kāda brīža atnāk un teic, ka krodziniecei dēls piedzimis, kam trīs zvaigznes pierē. Kēniņš iet pie krodzinieka un paģēr, lai viņš tam šo bērnu pārdod. Krodziniekam jau kādi seši dēli bija, viņš domā: ķēniņa vēlēšanās jāpiepilda, un pārdod tam savu jaunpiedzimušo dēliņu par trīs simti rubuļiem. Ķēniņš to aizved tāļu, tāļu pie kāda mežakunga un atdod to viņam uz divpadsmit gadiem; mežakungam pašam jau pieci dēli bija, un šis nu sestais. Viņš ar tiem kopā izauga brangs un pravans zēns. Šie visi, kopā dzīvodami, izmācījās labi spēlēt un dziedāt.

Pēc ilga laika - laikam ķēniņš to pavisam bija aizmirsis citas zemes ķēniņš tai vidū brauca cauri. Šie nu iet viņam preti un apdzied to itin skaisti.

Svešajam ķēniņam īpaši patika tas mežakunga dēls, ko senāki kāds svešs kungs viņam bija atdevis. Ķēniņš šo ņem līdz, un kad pašam bērnu nav, tad grib iecelt par savu mantinieku. Ap to pašu laiku nobrauc turp nāburga ķēniņš. Zemestēvs rāda augstajam viesam savu kroņa mantinieku un ir itin priecīgs par to, stāsta arī, kādā ceļā pie viņa ticis. Nu viesam iekrīt prātā krodzinieka dēls, ko toreiz atstājis pie mežakunga. Viņš to nu lieliskām grib dabūt par savu mantinieku, jo tam viena pati meita, ko viņš šim sola par sievu. Svešais zemes ķēniņš gan negrib dot, bet pēdīgi tak ir ar mieru. Īstās zemes ķēniņš to nu ņem līdz uz māju, bet pārnācis mājā, tūliņ stellē ķēniņeni ar savu meitu tālu, tālu prom uz svešu zemi. Pēc kāda laika tas iedod savam jaunajam mantiniekam grāmatu, lai šis to aiznes ķēniņenei.

Tas nu dodas ceļā un sāk iet un iet, vakarā nonāk kādā krogā, paēd vakariņas un, briesmīgi piekusis, pie galda sēdēdams, apguļas. Pēc tam ienāk divi studenti, tie redz šo piekusušo ceļa gājēju sēdus apgulušos, un paskatīdamies ierauga grāmatu ķešā. Viņi to paņem, atplēš un izlasa. Tur stāvēja rakstīts: "Augsti cienījamā ķēniņene! Līga šis grāmatas nesējs pie tevis atnāk, tad pirms princene to dabū redzēt, tūliņ bez kādas kavēšanās liec viņam nocirst galvu!"

Studenti izraksta citu grāmatu, aizzēģēlē un iebāž tam ķešā, tad paši aiziet un atstāj šo guļot. Tas, rītā pamodies, aptausta ķešu, vai grāmata vēl tur, un nu tik dodas atkal tālāku. Pēc kādām dienām nonāk svešajā pilsētā, iet uz pili, kur dzīvo ķēniņene ar savu meitu, un nodod grāmatu. Viņa grāmatu atplēsusi, lasa vienreiz, lasa otru reiz, bet nemaz nevar ne izbrīnīties, ne izermoties, jo tur stāv rakstīts: "Augsti cienījamā ķēnineņe! Tikko šis grāmatnesis tur nonāk, tad tūliņ liec viņu salaulāt ar mūsu princeni!" - Grāmatai paša ķēniņa vārds stāv parakstīts apakšā; ķēniņene citu neko nezina darīt, kā izpildīt ķēniņa pavēli.

Princenei arī šis jauneklis ļoti patīk, tie nu abi ir itin priecīgi un sierē pa pils istabām, rokās saķērušies.

Bet uz reizi tie ierauga lielu karīti uz pili ātri atskrejam. Jaunais pāris, dagājis pie loga, skatās, kas šis tāds gan būs par viesi. Pie pils durīm no karītes izkāp stalts vīrs. Tas acis pametis, ierauga savu meitu stāvam kopā ar negaidamo mantinieku. Viņš nu gan saprata, kas noticis.

Tāpēc iet pie ķēniņenes un prasa savu grāmatu, izlasa to un atrod tur tā rakstītu, kā jau noticis. Kāds liktens tam nolemts, ar tādu viņam nu jāpaliek mierā.