Vienam tēvam bīš vienc vienīgs dēls, un ka dēlam bīš septiņi gadi, tad tēvs nomiris, atstāš dēlam seši simti dalderu un vēlēš mātei, lei par to naudu dēlu izskolojot. Ka nu dēlam bīš astuņpadsmit gadu, tad māte šim iedevusi div simti dalderu un stellēsi uz pilsētu skolā. Dēls pirmo dienu staigāš bēdīgs pa pilsētu un nezināš, ko lei iesāk. Pēdīgi viņč saticis vienu kungu un ņēmis nu šim visu izstāstīt, kā māte šim iedevusi div simti dalderu un stellēsi uz pilsētu skolā, un nu šis pilsētā nezinot, ko iesākt un kā būt. Ta nu kungs sacīš tā, lei nākot šim līdza. Dēls aizgāš kungam līdza un kungs nu šim sacīš kā, lei atdodot šim tos div simtus, ta šis šim iemācīšot pa trīs nedēļām tā spēlēt pijoles, kā nevienc nemākot.

Dēls atdevis kungam div simti dalderu un kungs nu mācīš dēlu. Pa trīs nedēļām dēls mācēš tā pijoles spēlēt, kā nevienc cits. Nu kungs stellēš dēlu uz māju pie mātes un piekodināš dēlam, lei nevienam nestāstot, ko šis mākot, un ka māte prasot, ko šis par tiem div simtim iemācījies, lei ta sakot mātei, pa tik vie naudas nekā lāga nevarot iemācīties.

Nu dēls aizgāš uz māju pie mātes un māte šim prasīsi, ko šis esot iemācījies. Dēls sacīš pretī, ka pa tik vie naudas nekā lāga nevarot iemācīties. Nu māte izbēdāsies, ka dēls tik dau naudas izdevis un nekā neiemācījies. Bet nu šī pēdīgi pārlikusi un iedevusi dēlam otru div simti dalderu un aizstellēsi šo akal uz pilsētu un piekodināsi, lei par naudu iemācoties kādu amatu, kā varot vieglāki maizi paēst.

Dēls paņēmis naudu un aizgāš apakaļ uz pilsētu pie tā paša kunga. Nu dēls kungam akal atdevis otrus div simti, un par to kungs dēlu iemācīš tā spēlēt kārtis, ka nekad nepamet naudas. Ka nu akal trīs nedēļas bīšas pagājušas, ta kungs atlaidis dēlu uz māju pie mātes un piekodināš dēlam, lei nevienam nestāstot, ko šis esot iemācījies. Dēls aizgāš pie mātes un kā šī dēlu pamanīsi; tā tūlī prasīsi, ko nu šis esot iemācījies. Dēls atbildēš, ka nekā neesot iemācījies. Nu māte vaimanāsi un raudāsi, ka šis tik dau naudas izsvaidīš un vē nekā neesot iemācījies. Kā šis gan domājot maizi ēst? Bet nu pēdīgi māte apdomāsies un iedevusi dēlam pēdīgos div simti un stellēsi dēlu akal uz pilsētu un piekodināsi, lei nu ko iemācoties. Dēls paņēmis naudu un aizgāš apakaļ uz pilsētu un aizgāš akal pie tā paša kunga.

Kungs sacīš dēlam, lei atdodot šim tos trešos div simtus. Dēls atdevis kungam naudu un par to kungs iemāčīš dēlu varēn smuki mālēt, un ka trīs nedēļas bīšas pagalam, ta sacīš, ka nu šis varot iet uz māju pie mātes un piekodināš dēlam, ka lei nevienam nesakot ne vārdīna, ko šis mākot.

Dēls aizgāš uz māju pie mātes, un kā māte šo pamanīsi, tā tūlī prasīsi, ko nu šis esot iemācījies. Dēls sacīš pretī, ka pa tik vie naudas nevarot nekā iemācīties. Nu māte tik traki noskaitusies, ka vais nekur dēties un trešā dienā posusies uz tirgu un piesēsi dēlu pie vāģim un vedusi uz tirgu pārdot.

Ka nu māte uzbraukusi uz tirgus, ta nospriedusi tā. Lētāki gan dēla nepārdošot, kā par to naudu, ko šī dēlam iedevusi mācībai, un tā māte prasīsi par dēlu seši simti dalderu. Bet nevienc tik dau nedevis, un visi smādēši cenu par augstu. Pēdīgi pie mātes pienācis vienc ķēnīc un prasīš, cik šī par dēlu gribot. Māte sacīsi, ka seši simti dalderu. Ķēnīc apskatīš dēlu un nosmādēš par dārgu un sācis diņģēties. Bet dēls klausījies, ko klausījies un ta sacīš uz ķēnīna: "Pirc, pirc, ķēnī, ka tik nenopirč par sevi gudrāku!"

Nu ķēnīc pārskaities, ka dēls tik rupji uz šā runāš, uz vietas samaksāš mātei seši simti un licis savim kalpim, lei dēlu tūlī aizvedot uz kuģi un nododot kuģa kapteiņam. Ta vē ķēnīc iedevis kuģa kapteiņam vienu grāmatu un pavelēš, lei kapteinis tūlī braucot uz māju, jo ķēnīnam vē tāds laicīc bīš jāpaliek tepatās. Bet tai grāmatā, ko ķēnīc stellēš kapteiņam, bīš tā rakstīts, ka dēls tūlī jāpakarot, ka kapteinis ar saviem kuģim tikšot malā, jo dēls pret ķēnīnu esot brūķēš varēn rupu muti.

Nu sākuši braukt. Bet kapteiņam varēn dēls iepaticies un šis ņēmis dēlu pie sevis un abi runāšies. Ka bīši nobraukuši dienu un nakti, ta piestāši pie vienas žīdu pilsētas un kapteinis sācis ar vienu bagātu žīdu spēlēt kārtis. Spēlēši, spēlēši un pēdīgi kapteinis paspēlēš visu savu mantu un visus ķēnīna kuģus ar. Ka nu beiguši spēlēt, ta kapteiņam palicis tik pieci dalderi ķešā. Nu kapteinis bīš tā noerrojies un nobijies, ka nezināš vais, ko iesākt. Bet nu dēls gāš pie kapteiņa un šo mierināš. Pēdīgi nu dēls sacīš kapteiņam, lei dodot šim drusku naudas, jo pašam jau dēlam nebīš ne smakas no naudas. Kapteinis iedevis dēlam pēdīgos piecus dalderus un dēls aizgāš akal pie bagātā žīda un abi sākuši spēlēt kārtis. Spēlēši, spēlēši un dēlam gāš tik labi, ka drīz vie viņč atvinnēš visu kapteiņa naudu un ķēnīna kuģus, bet nospēlēš vē no žīda ar pulka naudas. Ka žīdam aptrūcies naudas, ta sācis likt kuģus un savas mājas un pēdīgi visu pametis. Nu dēls saņēmis žīda naudu, kuģus un pilsētas mājas gan atdevis žīdam apakaļ. Nu kapteiņam dēls atdevis apakaļ no žīda atvinnetos ķēnīna kuģus un visu kapteiņa naudu. Nu kapteinis kāpis uz ķēnīna kuģim un dēls akal uz savim kuģim, kuŗus viņč no žīda novinnēš, un abi braukuši prom. Bet nu kapteinis nezināš, kā pateikties dēlam, ka šis šo izglābis no nelaimes un izstāstīš dēlam, kas šo sagaidot, ka pārbraukšot malā. Nu dēls ar par to nekā liela nebēdājies un gāš apakaļ uz savim kuģim un visu pārdomāš. Ta dēls akal gāš apakaļ pie kapteiņa un prasīš, lei parādot ķēnīna grāmatu. Kapteinis paradīš dēlam ķēnīna grāmatu un dēls norāvis zēģeli un pārtaisīš ķēnīna grāmatu, tā, ka nu iznācis, ka dēls tūlī jāsalaulājot ar ķēnīna meitu. Ta akal dēls aizķēpināš grāmatu cie un atdevis kapteiņam apakaļ. Ka tas bīš padarīts, ta dēls aizgāš apakaļ uz savim kuģim un nu vienu kuģi izmālēš varēn smuku. Ka piebraukuši pie malas, ta dēls vis nekāpis no kuģa no, bet uzkāpis masta galā un tik jauki spēlēš uz pijolēm, ka uz krasta sanākuši pulka cilvēku un visi sākuši raudāt par smuko spēli.

Kapteinis izkāpis.malā un atdevis ķēnīnienei ķēnīna grāmatu. Šī nu izlasīsi grāmatu un tūlī likusi aicināt dēlu uz pili un vē to pašu vakaru šo salaulāši ar ķēnīna princesi.

Pēc kādām dienām pats ķēnīc braucis uz māju. Nu dēls uzkāpis uz sava kuģa un braucis ķēnīnam pretī. Dēls uzkāpis masta galā un akal spēlēš tik jauki, ka ķēnīc klausījies, ko klausījies un sācis raudāt.

Ka nu ķēnīc izkāpis malā, ta licis aicināt dēlu uz pili, jo viņč jau nezināš, kas tas jaukais spēlētāš ir. Ka nu dēls aizgāš uz ķēnīna pili un kopā ar ķēnīna princesi gāš pie ķēnīna, ta ķēnīc acis vie paplētis. Nu abi jaunie gāši pie ķēnīna pēc svētības. Ķēnīc neliedzis ar savas svētības un sacīš tā: "Ja jau jūs visi pārkāpāt manu vārdu un salaulājāt dēlu ar manu meitu, ta es ar pārkāpu savu vārdu un nu vais nelieku dēlu sodīt."

Tā nu ķēnīc saaicināš uz savas meitas kāzām no malu malām ciemīnus un visi dzēruši kāzas trīs dienas un naktis no vietas. Dēls dzīvāš laimīgi ar ķēnīna princesi un ka pats ķēnīc nomiris, tad dēls palicis viņa vietā tai zemē par ķēnīnu un dzīvāš ilgi, ilgi vienā laimē.