Tēvam un mātei bijis viens vienīgs dēls. Tēvs mirdams atstājis sešsimti daldeŗu un novēlējis, lai par to naudu izskolo dēlu. Māte iedevusi dēlam divi simti daldeŗu un sūtījusi dēlu uz pilsētu mācīties. Dēls pilsētā sameklējis skolotāju un tas viņam iemācījis tik skaisti vijoli spēlēt, ka visi raudājuši. Kad nauda bijusi cauri, tad skolotājs sacījis, lai dēls brauc uz māju, bet lai nevienam nestāsta, ko viņš māk. Dēls atbraucis mājā un māte tam prasījusi: "Dēls, ko tu iemācījies?"

"Nekā lāga!" atbildējis dēls un šā tā izgrozījies, lai tik taisnība nebūtu jāstāsta.

Māte palikusi errīga, ka dēls iztērējis tik labu naudu un nekā lāga neiemācījies. Viņa iedevusi dēlam otri divi simti un sūtījusi to atkal uz pilsētu mācīties. Dēls pilsētā sameklējis savu skolotāju un tas nu iemācījis tam tik skaisti krāsot, ka viss spīdējis un laistījies kā zelts un dimants. Kad nauda bijusi cauri, tad skolotājs sacījis, lai dēls brauc uz māju, bet lai nevienam nestāsta, ko viņš māk. Dēls atbraucis pie mātes un tā prasījusi: "Nu, dēls, ko tu iemācījies?"

Dēls šā tā ņurdējis, bet taisnības nestāstījis. Nu māte noskaitusies. Bet dēls sācis lūgties un solījies uzcītīgi mācīties un māte beidzot arī viņam iedevusi pēdīgos divus simtus.

Dēls aizbraucis uz pilsētu un sameklējis savu veco skolotāju. Skolotājs nu dēlu iemācījis tā spēlēt kārtis, ka nekad nepamet. Kad nauda bijusi cauri, tad skolotājs sacījis, lai nu brauc uz māju, bet lai nevienam nestāsta, ko viņš māk. Dēls atbraucis pie mātes un māte tam prasījusi : "Nu dēls, ko tu šoreiz iemācījies?"

"Nekā!" atbildējis dēls.

Nu māte dikti noskaitusies, ka dēls izšķiedis visu naudu un nekā neiemācījies. Nu māte piesējusi dēlu pie ilkss un vedusi uz tirgu pārdot. Viņa prasījusi par savu dēlu seši simti daldeŗu, jo uz mata tikpat daudz viņas dēls izšķērdis un nekā neiemācījies. Neviens pircējs negadījies, jo seši simti daldeŗu toreiz bijusi ļoti liela nauda, Beidzot pie mātes pienācis viens ķēniņš un prasījis, cik viņa gribot par savu dēlu. Māte atteikusi, ka seši simti daldeŗu. Ķēniņam cena izlikusies par dārgu un tas sācis diņģēties. Dēls klausījies, ko klausījies un tad teicis: "Nu, nu, ķēniņ, kā tik nenopirc gudrāku par sevi pašu!"

Tas nu dikti ķēries ķēniņam klāt. Viņš noskaities un samaksājis mātei seši simti daldeŗu un aizvedis dēlu uz sava kuģa un nodevis to kuģa kapteinim. Tad ķēniņš iedevis kapteinim grāmatu, kas bijusi aizzēģelēta ar ķēniņa gredzenu, un tai grāmatā bijis rakstīts, ka dēls tūliņ janokaŗ, kad kuģis pienāks malā.

Uz kuģa bijis viens bagāts žīds un kapteinis sācis ar to spēlēt kārtis. Bet kapteiņam nelaimējies. Viņš pametis visu naudu un vēl piecpadsmit kuģus. Žīds visu to vinnējis. Kapteinis bijis dikti bēdīgs un nezinājis, ko iesākt. Viņam vairs bijuši tik sešdesmit daldeŗi, cits viss bijis jau paspēlēts.

Dēls piegājis pie kapteiņa un sacījis tā: "Dodat man tos sešdesmit dalderus, es spēlēšu jūsu vietā. Varbūt ka man ies labāki."

Kapteinis bijis ar mieru. Viņš iedevis dēlam sešdesmit daldeŗus un tas sācis spēlēt. Nepagājis necik ilgi, kad dēls jau bijis atvinnējis no žīda visu kapteiņa naudu. Žīds spēlējis vien tālāk un pametis visu savu naudu, no kapteiņa vinnētos piecpadsmit kuģus un vēl astoņus kuģus no saviem. Nu vairs žīdam nebijis nekā ko paspēlēt un spēle beigusies. Dēls atdevis kapteinim visus kuģus un naudu. Pats sev viņš paturējis žīda kuģus un naudu. Kapteinis bijis traki laimīgs, ka dabūjis savus kuģus atpakaļ, un nezinājis kā pateikties. Bet tad viņš iedomājies par ķēniņa pavēli :lēlu kārt un tam palicis tā bezgala žēl. Viņš pasaucis dēlu un teicis: "Tu man darīji tikdaudz laba, bet es tev nevaru nekā palīdzēt," - un kapteinis dēlam izstāstījis par ķēniņa pavēli.

Dēls brīdi padomājis un tad teicis: "Nekas, gan jau viss būs labi!"

Dēls nu aizgājis uz saviem kuģiem un tos izkrāsojis, ka tie spīdējuši un laistījušies kā zelts un dimanti. Kad kuģi piestājuši pie malas, tad dēls pārģērbies par princi, uzkāpis mastā un spēlējis vijoli. Nu krastmalā sanākuši milzums laužu, jo neviens tik jauku spēlēšanu nebijis dzirdējis. Arī ķēniņiene ar princesi atnākusi un tās abas sākušas raudāt, jo dēls tik skaisti spēlējis.

"Vai, māmiņ, ka es to princi dabūtu," teikusi princese.

"Aicināsim viņu uz pili!" teikusi atkal ķēniņiene un likusi sulaiņiem, lai iet un aicina svešo princi uz pili.

Dēls nelicies divreiz lūgties un gājis uz ķēniņa pili. Viņš spēlējis pilī vēl skaistāki un visi raudājuši. Princese iemīlējusi dēlu un viņi nodzēruši kāzas, kamēr vēl ķēniņš nebijis atbraucis.

Kad nu ķēniņš braucis no svešuma mājā, tad dēls atkal uzkāpis uz sava kuģa un spēlējis. Ķēniņš braucis gaŗām un nevarējis vien gudrs tikt, kas tas par princi ir, kam tik skaisti kuģi un kuŗš tik skaisti māk spēlēt. Viņš nodomājis pie sevis : "Tas nu gan būs jāieprecina manai meitai!"

Kad ķēniņš aizgājis uz pili, tad arī dēls nokāpis no kuģa un gājis turp. Kad nu dēls iegājis pilī, tad ķēniņš no brīnumiem acis vien ieplētis. Viņš dēlu pazinis: tas bijis tas pats vergs, ko ķēniņš tirgū nopircis par sešisimti dalderiem un kuru licis pakārt nekaunīgās mutes dēļ.

Bet nu ķēniņš bijis laimīgs, ka sods nav izpildīts. Viņš dēlam piedevis, jo tas bijis gudrs kā neviens un toreiz sacījis patiesību.