Vīnam boguotam cylvākam, Juoņam, pīdzyma meita. Nu lelas prīcas Juonis nazynuoja, kū darīt. Sadūmuoja jis aizīt pi paragūņa un pavaicuot, kas sagaidams juo meitai. Sīvai ari tys patyka un Juonis aizguoja.

Paragūņs teicja tai: "Tova meita dzeivuos un byus tik skaista, ka daudz puiši jū mīļuos, bet jei pajems sev par veiru tova kaimiņa dālu Puovulu!"

Juonis dusmīgs atskrēja us sātu un izstuoscēja sīvai. Sīva soka: "Na, tys nav labi, es nagribu, ka taids naboga jauneklis pajems munu meitiņu!"

Juonis pīkryta sīvai. Jī dūmuoja naktim un dīnom, kai var tikt vaļā nu tuos nalaimes, un sadūmuoja nūpierkt puiku sev par dālu, bet jau pēcuok ar jū kaut kū izdarīt.

Kai sadūmuoja, tai izdarīja. Atnuocja pi kaimiņa un soka: "Draugs, es radzu, ka tev gryuti pašam dzeivuot, na tikai dālu audzynuot! Atdūd jū lobuok man, es par jū vēl tev samoksuošu. Un kad jis izaugs, tūlaik kotru reizi moksuošu, tai ka jyus varēsit labi puordzeivuot!"

Kaimiņš dūmuoja, dūmuoja, pēdīgi pīkrita un atdevja Juoņam sovu dālu, jo redzēja, ka Juoņam ir nauda, ar kū audzynuot. Juonis pajēmja Puovulu, samoksuoja naudu un atnuocja pi sīvas. Vīnā naktī jī īlyka Puovulu mozā skreinītī un palaidja pa yudeni, dūmuodami: "Lai maun, kur grib!" bet poši laimīgi suoka dzeivuot nu jauna.

Kad kaimiņš īraudzēja, ka Juoņam nav jo dāla, suoka vaicuot: "Kur ir muns dāls?" Juons atbildēja: "Aizsyutēju cytā pilsātā muocītīs, jo te cīmā nav nivīna školuotuoja! Redzēsi, kaids lobs cylvāks izaugs nu tova dāla!"

Kaimiņš beja laimīgs, tū dzierdādams, un mīrīgi dzeivuoja bez sova Puovula.

Puovuls muovja leidz tam, koleidz īraudzēja jū kaids medinīks, kurs dzeivuoja vīns pots natuoļi nu upes. Izjēmja jis skreinīti, attaisīja un, kad īraudzēja taidu smuku puiku, atstuoja jū pi sevis dzeivuot. Pēc nazcik lela laika, Juonis otkon aizguoja pi paragūņa pavaicuot, kas ir sagaidams vēl. Paragūņs jam teicja: "Es jau soku ūtru reizi, ka tova meita izīs pi veira, un veirs, kai jau pasacēju, byus tova kaimiņa dāls Puovuls!"

Juonis pasasmēja un soka: "Jis tak sen kai nūmyra!"

Bet paragūns atbildēja: "Nav taisnība, jis tak muovja pa upi, un jū izjēmja kaids medinīks. Tur puika dzeivoj, bet, kad izaugs, tūlaik redzēsi, ka jis apsaprecēs ar tovu meitu!"

Sasadusmuoja Juonis, atskrēja pi sīvas un izstuostīja, kai ir. Sīva teicja: "Ej tu pi medinīka un palyudz puorgulēt nakti, bet kad jau īsi prūjom, uzroksti man gruamotu un īdūd puikai aiznest pi maņis. Tūlaik es jū tyuleņ nūsisšu!"

Juonis tai izdarēja ,aizguoja jis pi medinīka un pavaicuoja: "Vai navar pi jyusu puorgulēt nakti?"

"Par kū nā?" atbildēja medinīks.

Juonis redzēja puiku un kaut jam jis patyka, bet tūmār nagribēja taida nabodzīga znūta. Reitā, kad guoja prūjom, suoka lyugt aiznest gruomotu sīvai, jo pots vēl tuoluok dūmuoja īt un meklēt nazkaidus zagļus. Apsūlēja ari par tū labi samoksuot medinīkam. Puovuls tyuleņ pīkryta, jo gribēja sovam jaunajam tāvam paleidzēt. Juonis īdevja gruomotu, kurā beja pīrakstīts: "Tyuleņ nūsit jam golvu, es dreiži byušu muojuos, tūlaik obi jū kaut kur paglobuosim!"

Puika suoka īt. Guoja jis, guoja - pīguoja jau pi kaidas muojas, un, dūmuodams, ka tur dzeivoj tys pats boguotajs Juonis, īguoja īškā un suoka vaicuot. Bet tur dzeivuoja Puovula vacuoki un tai kai Puovuls beja taišņi kai juo tāvs, tikpot smuks un lels, muote tyuleņ pazyna un ar prīcu suoka jū skūpstīt: "Ak, Dīvs žēlīgais! Tu, muns dāls, atnuoci pi mums pasavērt! Vai kaids tu lels azaugi!"

Puovuls teicja: "Na, es naesmu jyusu dāls, es dzeivuoju tuoļi nu jums!"

Tāvs, gulādams slyms, atbildēja: "Zynam, zynam, ka tavs tāvs ir boguotais Juonis!"

Tūlaik Puovuls izstuostēja, ka jis ir medinīka dāls un, ka Juonis syuta tik gruomotu sovai sīvai. Tāvs tyuleņ pamanīja, ka Juonis nazkaidu slyktumu ir izdarējis, un izlasēja pats tū gruomotu. Tūlaik jis vysu saprota, pajēmja tū gruomotu sev un uzrakstīja taidu: "Apprecini tyuleņ Puovulu ar munu meitu, jo jis man ļūti patyka! Kad es atbraukšu un redzēšu, ka tu mani napaklausīji, es tevi nūsisšu!"

Puovuls pajēmja taidu gruomotu un aiznesja Juoņa sīvai. Tai kai jai ari patyka puika, jei dreiži pasaucja kaimiņus un kuozās beja gotovas. Tūlaik puika aizvedja sovu sīvu pi medinīka. Tymā laikā Juonis jau guoja uz sātu un redz, ka brauc juo meita ar Puovulu un klīdz: "Papiņ, Puovuls jau ir muns!"

Sasadusmuoja Juonis un gribēja nūsist Puovulu, bet tai kai tys beja stypruoks un Juonis jau vacs un nūguris, tad Puovuls nūsita Juoni. Kad dabuoja zynuot sīva taisnību, nu dusmem palyka troka un aizbāga uz mežu. Tai pa šam laikam nivīns navarēja juos sakērt. Tai Puovuls palyka par boguotu un laimīgu cylvāku.