Senejūs laikūs dzeivuoja vīns kungs vuordā Marks Boguotais. Uz viņu braukuoja daudzi vysaidu vīsu. Reizi Marks Boguotais sadūmuoja, lai atbrauc uz viņu pats Dīvs vīsūs. Pīsacēja Marks Boguotais sovim sulaiņim izkluot pi juo muojom ar vodmolu vysas stygas un ceļus. Gaidēja, gaidēja - vys navarēja sagaidīt, kod atbrauks Dīvs vīsūs. Vīnu dīnu uz vokora pusi guoja ubodziņš ar kulītem un lyudzjās puorgulēt. Marka Boguotuo sulaiņi nagribēja laist ubodziņa, tuodēļ, ka gaidēja pašu Dīvu un ceļi beja izpuškuoti, bet ubadziņš var sabrist un sameidīt. Nabadziņš pa ceļa maliņām īguoja pi Boguotuo muojuos un lyudzjās uz nakts muoju. Nazkaidi nabogs izzaprasēja puorgulēt uz cepļa. Nakts vydā atskrēja enģels un sacēja: "Šūnakt vīnai buobai ir pīdzimis bārns, kaidu laimi viņam byus nūlikt?"

Dīvs, kurs izskatējuos naboga veidā, sacēja: "Tam bārnam byus byut par saimnīku uz Marka Boguotuo monta."

Tū vysu beja dzierdējs vīns sulainis un pastuostēja Markam Boguotojam. Vecītis namonūt pazuda nu cepļa. Reitā Marks Boguotais, laidja ar sovim sulaiņim meklēt, kurai buobai paguojušū nakti pīdzyma bārns. Galīgi ari atroda un pajēmja bārnu. Beja zīmas laiks. Nūlyka Marks Boguotais bērniņu mežā pi bārza saceidams: "Tu nyu byusi par saiminīku uz muna monta!"

Uz Marku Boguotū brauc vīsi garum tam bārzam, kur gulēja bērniņš. Vīsi apvylka bārnam drēbes un atvedja uz Marka Boguotuo muojom. Tūreiz Marka Boguotais īlyka puisānu bucā un palaidja jyurā ar tū nūdūmu, lai jis nabyutu par saiminīku uz viņa monta. Kēniņa meita beja aizguojuse uz jyuras molu, īraudzēja jyurā bucu, pajēme un aizvede uz muojom. Puisāns izauga lels un izprecēja Marka Boguotuo meitu. Tagad puisāns palyka par saiminīku uz Marka Boguotuo monta.