Vienai mātei piedzimst dēls. Trīs Laimas lemj dēlam likteni. Pirmā Laima lemj: "Viņš kritīs slepkavas rokās"; otra Laima lemj : "Viņu slīcinās" ; trešā Laima lemj : "Viņš tiks par bagātu kungu."

Pēc kādām nedēļām dēls mātei izzūd no šūpļa. Kāds ļauns cilvēks viņu slepeni nozog un grib nokaut. Bet viņš labi apskatās: bērns tik vareni skaists, ka žēl to nomaitāt. Kur nu likt? Necilvēks uztaisa mazu šķirstiņu, ieliek bērnu šķirstiņā un iemet ūdenī.

Šķirstiņš aizpeld pie sudmalām un sudmalnieki to izvelk malā. Melderim bērniņš ļoti patīk: viņš pieņem to audzināt un nosauc par Dabūto. Sudmalās Dabūtais pieaug par brašu zēnu. Kādu dienu tas gar ceļmalu paskraidās. Melderis iznāk no sudmalām un tāpat sauc : "Dabūtais, Dabūtais, kur tu esi?"

Bet tai acumirklī brauc bagāts kungs pa ceļu un prasa, ko nozīmējot: Dabūtais. Melderis izstāsta, ka zēnu ūdenī atradis un ka tādēļ par Dabūto nosaucis. Kungs prasa, lai Dabūto viņam atdodot; bet melderis to neatdod.

Pēc dažiem gadiem Dabūtais grib labi izlierēties. Viņš notiek kādā pilsētā un iestājas lielā bodī par zelli. Kungam no tā laika, kamēr Dabūtais par zelli, iet visa prece vareni no rokas: vairāk pircēju, nekā preces. Kungs ieceļ Dabūto par bodes uzraugu. Citiem zeļļiem tas skauž. Kamēr kunga nav mājā, tie aizdzen Dabūto projām.

Dabūtais noiet citā pilsētā un iestājas pasauls lielā bodī par zelli. Šim kungam atkal iet visa prece vareni no rokas. Kungs prasa: "Kā tevi sauc?"

"Mani sauc par Dabūto."

"Tad esi tas pats Laimas luteklītis, kuŗu melderis no ūdens izglābis. Tāds man der. Tagad arī saprotu, kādēļ visa prece man tā no rokas iet."

Kungs iecel viņu tūlīt par uzraugu un trešā nedēļā atdod tam savu meitu par sievu. Pēc vecā kunga nāves znots mantoja visu sievas tēva mantu un palika par bagātu kungu.