Bagāts tirgotājs, kam arī piederēja liela muiža, brauca pa laukiem apkārt, lopus pirkdams. Vienreiz pienāca viņam naktsmāju ņemt pie nabadzīga saimnieka. Tirgotājs bija ieradis arvien mīkstos spilvenos gulēt, bet še viņam bija jāguļ uz plānām salmu cisām. Tanī naktī Dievs aplaimoja saimnieku, viņam dodams kūtī mazu vuceniņu un sievai spirgtu dēliņu. Toreiz Laimes māte staigādama, ikkatram dzimstot nolēmusi viņa likteni. Tā arī tagad piegājusi pie loga, pret kuŗu bagātais tirgotājs gulējis, un noteikusi, ka vuceniņu lai vilks apēdot, bet puisēns lai paliekot par tirgotāju tā tirgotāja vietā. kas šonakt te guļot.

Tirgotājs uz cietajām cisām bez miega vārtīdamies, bija dzirdējis šo Laimes mātes nolikumu. Rītā piecēlies, viņš nemierīgi pa istabu staigā un gudro, vai tas gan tiesa varot būt, ka šis bērns palikšot viņa vietā par tirgotāju. Viņam iekrita prātā, papriekš pie vuceniņa izmēģināt, vai tiesa būšot, ko Laimes māte par to teikusi. Viņš solīja saimniekam par mazo vuceniņu labu naudu; šis arī pārdeva to tirgotājam. Nu viņš pavēlēja vuceniņu tūliņ nokaut un izvārīt. Kalpone gaļu izvārījusi un uzlikusi blodiņu uz loga, jo godīga galdiņa mājā nebijis. Nu tirgotājs sēdās klāt un domājās vilka vietā pats jēriņu apēst, bet kas to dos? Kur vilks bijis kur ne, kritis pa logu pie blodiņas un izrāvis laukā; tirgotājs tik noskatījies vien, ka vilks ar jēriņu jau lapās. Nu viņš redzēja, ka Laimes māte nav vis pa jokiem runājusi, un sāka saimnieku pierunāt, lai šim to zēnu pārdod; šis viņu audzināšot un mācīšot, jo šim pašam neviena dēla neesot, turpretī saimniekam jau vēl paliekot vairāk dēlu. Iesākumā tirgotājs solīja simtiem, pēc tūkstošiem, bet saimnieks i neklausījās. Nu tirgotājs griezās pie saimnieces un sāka arī to ķircināt, lai tak šim dēliņu pārdodot, viņam jau pie šā gauži labi būšot. Beigu beigās, kad jau tiem tirgotāja ķircināšana pavisam panika, nosprieda tie abi, ka nauda šiem tā vai tā esot ļoti vajadzīga un dēliņam pie tāda bagāta tirgotāja jau ar labi būšot; ja tirgotājs zēnu ar naudu apbēršot, tad atdošot arī viņam, - un tirgotājs ar to bija arī pilnā mierā. Viņš lika nu kučēram zirgus jūgt un aizbrauca priecīgs, ka zēnu savā varā dabūjis. Kādas jūdzes braukušiem, ceļš gāja caur lielu, biezu mežu. Nu tirgotājs lika kučēram, zirgus noturēt, un deva viņam savu nopirkto zēnu, ar tādu pavēli, lai ienesot mežā un to nokaujot, tikai bērna sirdi lai atnesot un parādot šim. Kučērs ņēma bērnu uz rokām un gāja ar to mežā, savā sirdī gauži žēlodams jaunās dzīvībiņas. Te par laimi viņš ierauga sprostu, kuŗā zaķis iesējies. Nu viņš liek bērnu turpat pie sprosta esoša oša starās, izrauj zaķam sirdi, bet bērnu pamet dzīvu. Pie kunga nogājis, viņš nodod tam zaķa sirdi. Šis cerēdams, patiesi bērna sirdi esam, met to zemē un saka nospļaudamies: "Blēņas bijušas, blēņas paliek!" Nu viņš brauc mierīgu sirdi mājā, jo domā, ka nu vairs neviens pēc viņa vietas nekāros.

Neilgi pēc kunga aizbraukšanas gājis sprosta licējs lūkot, vai sprostā kas iesējies, un atradis zēnu brēcam oša staklēs un zaķi bez sirds spostā. Viņš ņēma bērnu līdz uz mājām, nosauca par Oša Jāni, tādēļ ka oša starās to atradis, un, turīgs vīrs būdams, to rūpīgi audzināja un skoloja. Zēns bija spirgts un vesels, un uzauga skaists jauneklis.

Kad jau bija gadu astoņpadsmit vecs, tad gadījās, ka iebrauca tai mājā atkal tas pats tirgotājs un prasīja naktsmājas. Audžu tēvs, redzēdams, ka tirgotājam šoreiz nav kučēra līdz, kliedza: "Oša Jān, Oša Jān! ej nojūdz tirgotāja zirgu!"

Tirgotājs brīnījās par šo savādu nosaukumu un sāka apjautāties, kāpēc zēnu par Oša Jāni saucot? Saimnieks arī izstāstīja visu no gala līdz galam, kādā vīzē, priekš cik ilga laika un kur zēnu atradis. Nu tirgotājs skaidri noģida, ka toreiz kučērs blēdību izdarījis un šim zaķa sirdi rādījis bērna sirds vietā. Kungs redzēdams, ka zēns ļoti ņiprs, sāka saimniekam prasīt, lai dodot šim zēnu, šim esot stārasta vajadzīgs. Zēns šādu valodu izdzirdis, sāka arī pats audžu tēvu lūgt, lai šo palaižot, tā ka audžu tēvam cits nekas neatlika, kā to - lai gan ar žēlabām - atlaist.

No iesākuma gāja Oša Jānim gluži labi. Kungs, kā no ārienes likās, pat priecājās par Oša Jāņa ņipro rīkošanos un strādnieku skubināšanu, bet sirdī viņš nebija vis aizmirsis Laimes mātes novēlējumu. Kungs brauca arvien tirgodamies; tā tad kungam mājās neesot, Oša Jānis arvien satikās ar kunga vienīgo meitu, kas arī tai pašā vecumā bija un arī spirgta un skaista jaunava. Arvien satikdamies, viņi palika ar laiku lieli draugi un sāka klusām tāpat viens kā otrs domāt par precēšanos. Bet ar kunga pacietību arī bija pagalam. Viņš nodomāja savām raizēm galu darīt un Oša Jāni no pasaules izraidīt. Pašulaik bija kaļķu ceplis dedzinājams, pie kuŗa Oša Jānis arvien nonāca apskatīt un strādniekus izrīkot. Vienu vakar labi pavēlu aizjāj pats kungs un pavēl, par nakti cepli jo cieši kurināt un rītā to, kas pirmais dajājot, raut no zirga zemē un mest ceplī iekšā, lai kāds kungs esot; ja to neizdarīšot, tad sodīšot visus ar nāvi. Par nakti viņš gulēja tikai ar vienu aci un rītā, tiklīdz gaisma svīda, cēla Oša Jāni augšā un sūtīja, lai jājot uz kaļķu dedzinātājiem un apskatot, vai nebūšot jau diezgan dedzināts.

Kunga meita nojautusi, kādas briesmas viņas draugam Oša Jāņam draud, pamācīja viņu, lai jājot papriekšu ceļmalā, pie šās mātes māsas, lai tur gāžoties, kā piedzēries, no zirga zemē, un lai laižot zirgu mājās skriet, bet pats lai kavējas labi ilgi turpat un lai liekas, ka esot sasities un nevarot paiet.

Un viņš arī tā darīja. Kad zirgs ar segliem ieskrēja muižā, tad palika tirgotājs patiesi priecīgs, jo domāja, ka Oša Jānis nu reiz beigts; metās zirgam mugurā un jāja uz kaļķu dedzinātājiem, lai noskatītos, kā Oša Jānis sadeg. Bet tiklīdz ko viņš pie cepļa piejāja, tad gula dedzinātāji tam klāt, rāva no zirga zemē un, lai gan viņš kliedza, lai nesviežot ceplī, jo šis pats esot, iesvieda to tomēr ceplī, priecādamies, ka nu reiz bargo kungu uz paša pavēli var sadedzināt.

Nu tirgotāja meita, kā vienīgā mantiniece, zināja gan ko darīt. Viņa apprecēja Oša Jāni un tā šis palika, pēc Laimes mātes novēlējuma, vecā tirgotāja vietā par tirgotāju un dzīvoja ar šā lielo bagātību priecīgi līdz sirmam vecumam, un dzīvo i šodien, ja- nav nomiris.