Reiz viens tirgotājs brauca no Rīgas uz Vidzemi un iegriezās pie pazīstama saimnieka. Tumšs arī jau metās, palika pa nakti turpat. Guļu uztaisīja turpat priekšnamiņā, un tirgotājs, paēdis vakariņas, nolikās gulēt. Nakti - tā ap pusnakti - viņš pamodies dzird: divi ķildojas pie loga. Viens saka: "Nule pat saimniekam dzimušais dēliņš dienās mantos šā tirgotāja iedzīvi."

Otrs turpretim: "Nemantos vis!"

Ilgi viņi tur saķildojās; bet tirgotājs pūlējās ar lielām domām, kas būtu darāms, lai jaunpiedzimušais saimnieka dēliņš dienās nemantotu viņa bagātību un meitu. Rītā ienāk saimnieks pie tirgotāja un saka: "Labrīt! kā gulējāt?"

Tirgotājs atbild: "Paldies par tavu labo sirdi! Vai nevari man pārdot savu jaunpiedzimušo?" Saimnieks drusku gan izbijās par tādiem vārdiem, bet nevarēja izprātot, kā tirgotājs zin, kas istabā gadījies. Tirgotājs tomēr nemitējās virsū plīties.

"Pārdod man jaunpiedzimušo, še tev būs 300 rubļu." Saimnieks negribēja pārdod bērniņu, bet beidzot nodomāja: "Ja tirgotājs tik lielu naudu par bērniņu maksā, tad, zināms, viņam arī nelabi neklāsies pie viņa."

Viņš atdeva bērnu par 300 rubļiem. Bet tirgotājs paņēma bērniņu, lai to nomaitātu. Viņam vajadzēja pa mežu braukt, tur tad ielika bērniņu apses dobumā un pats aizbrauca. Dienas trīs vēlāk gāja mežsargs pa šo vietu, izdzirdēja bērniņu brēcam, sāka meklēt, atrada apsē maziņo, izņēma un nesa uz mājām, prātodams: "Kas nu zin, vai ir kristīts, vai nav?"

Viņš viņu lika nokristīt, nosauca par Mežādabūto un audzināja kā paša dēlu. Kad Mežādabūtais bija gadu divdesmit vecs, tad šim pašam tirgotājam gadījās vienu vakaru pie mūsu mežsarga iebraukt un pa nakti gulēt. Mežsargs uzņēma tirgotāju laipni un sūtīja Mežādabūto tam zirgu nojūgt. Padzirdējis zēnu vārdā saucam, tirgotājs vaicās : "Kāpēc savam dēlam tādu savādu vārdu liki?"

Mežsargs tad pateica, ka zēnu maziņu mežā atradis. Tirgotājam tūdaļ iešāvās prātā, ka šim vajaga tam pašam saimnieka dēlam būt, ko viņš mežā apses dobumā izlicis, un ka nu - kad jau tiktālu Dievs tādu glābis - visādā ziņā viņa bagātību, viņa meitu iemantošot. "Tomēr, lai kā, pie malas vajaga dabūt tādu!"

Tirgotājs iedeva zēnam grāmatu, lai aiznesot par labu maksu uz viņa muižu. Mežādabūtais paņēma grāmatu un gāja turp. Bet ceļā, netālu no muižas, nesējam aplam miegs uznāca. Viņš nolikās grāvmalā un piemiga. Bet tai pašā brīdī pa ceļu staigāja tirgotāja sieva ar meitu, ierauga: ceļa malā guļ tāds skaists puisis, cepure nokritusi no galvas un cepurē grāmata. Pieies tuvāk, redz: grāmata rakstīta šīm - ņems plēsīs vaļā un lasīs. Grāmatā teikts: lai ņem jaunekli un tūliņ nosit. Māte grib arī to darīt, bet meitai skaistā jaunekļa žēl, tā lūdzas: "Nemsim, māmiņ, viņu labāk līdz uz mājām, paēdināsim papriekšu, gan tad laika būs diezgan."

Pielūdza māti gan meita un pārveda puisi līdz uz mājām, paēdināja. Bet nu atkal meita lūdz māti puiša labad, neļauj to nomaitāt. Pārronas tirgotājs pats mājā, ierauga: Mežādabūtais vēl svaigs un vesels. Māte nobīda vainu meitai: "Viņas dēļ tikai zēns dzīvs palicis."

Bet nogalināt saimnieka dēlu tirgotājs vienreiz bija iedomājies un nu to gribēja izdarīt, lai kas. Viņš paaicināja kurpnieku, iedeva piecdesmit rubļu un sacīja: "Nodomu tev uz trim dienām, trim naktim šito jaunekli - skaties tu cieši: tiklīdz viņš iesnaužas, tūliņ sit viņu nost, bet neiemigušu neaiztiec."

Labi. Šo nodomu tirgotājs pateica arī sievai un sieva atkal meitai. Bet meita bija zēnu ielūkojusi, tai palika ļoti žēl un viņa izstāstīja zēnam visu: "Tā un tā, tu cieties, cik spēka, neiesnaudies!"

Zēns tomēr nejaudāja un iesnaudās. Kurpnieks jau vaicā: "Ko tu snaud?"

Zēns atbild: "Nesnaužu vis!"

"Tā tava laime, ka nesnaud, citādi uz vietas būtu tevi nositis."

Izcieta gan zēns trīs dienas un trīs naktis bez miega; bet tirgotājs brīnās, kā varējis izciest, kā ne. Tagad tirgotājs prātoja: "Ko nu lai iesāk ar Mežādabūto?"

Sagudroja to nozāļot. Šo nodomu tas pateica sievai, sieva meitai, bet meita zēnam: "Tā un tā - tēvs tevi grib nozāļot." Tirgotājs sarīkoja vienā šķīvī ēdienu ar nāves zālēm un nosēdās ar visu dzimtu aiz galda, bet meita slepeni pārmainīja to šķīvi ar citu. Nu tirgotājs aicina zēnu pie galda, nosēdinādams taisni pie tā šķīvja. Nosēžas zēns, apēd visu no šķīvja, tirgotājs smej vien : "Nu vienreiz tevi nogalināju."

Bet zēns, ēd, paēd - nekā. Tirgotājs pārbrīnās un nevar saprast, kāpēc zēns nemirst. Tagad tirgotājs sagudroja vēl beidzamo nelietību: karstā alus kublā noplucināt. Viņš piesacīja strādniekiem: "Kas rīta agrumā, alus darītavā pirmais ienāk, to sagrābjiet un iemetiet karstajā kublā! Pielūkojiet, ka jūs katru tur iemestu! Jeb es jūs pašus likšu tur iemest!"

Šo pavēli tirgotājs pateica sievai, sieva meitai, meita pasaka zēnam: "Ja tevi rīta agrumā raidītu tēvs uz alus darītavu, tad no Dieva puses neej agri, bet tā ap pulkstens desmitiem: tēvs licis strādniekiem tevi karstā kublā iemest."

Zēns paklausa un neiet vis agrumā. Te ap pulksten astoņiem ies pats tirgotājs uz turieni. Bet līdz ko pirmais tur iegāja strādnieki sagrāba viņu, iemeta kublā. Gan tirgotājs kliedza: "Ko nu darāt, esmu taču jūsu kungs!" bet nelīdzēja nekā, pats pavēlējis katru iekšā mest, kas pirmais ienāk.

Nobeidzās tirgotājs karstumā, nomira arī viņa sieva žēlabās; tikai meita palika ar visu bagātību. Zēns apņēma tirgotāja meitu un dabūja visu lielo bagātību viņas pūrā līdz.