Tas bija senos laikos, kad dzīvoja vecīts ar vecenīti, kuŗiem gan bija ļoti daudz naudas, bet viņi nezināja, ko ar to darīt. Baznīckungs viņiem ieteica par šo naudu uzcelt sev māju. Paklausīdami šim padomam, viņi arī uzbūvēja māju.

Vecītis sacīja: "Kas ienāktu pirmais jaunajā mājā, tas dabūtu vislabāko istabiņu un arī vislabāko uzturu, bet kas nāktu otrs, tas dabūtu sliktāku istabu un tādu pašu uzturu."

Pirmais ienāca kāds nabaga vecītis, kam nu arī tika ierādīta labākā istaba un tāda pati ēšana. Otrs atnācējs bija viens ģenerālis, kam tika ierādīta sliktāka istaba un dota arī sliktāka pārtika.

Naktī, pie istabas loga, kur atradās vecītis, pieskrien eņģelis un jautā: "Dieviņ, vai esi šeit?"

"Jā, esmu še," atbild vecītis.

"Aitai radās mazs auniņš un aitiņa, ko ar tiem darīt?"

"Aitiņu paturēt, bet auniņu atdot vilkiem," atbild Dievs.

Pēc kāda brītiņa, atskrien atkal eņģelis un jautā vecītim: "Dieviņ, sieva dzemdēja dēlu, ko ar to darīt?"

"Lai viņam būtu laba laime, kā ģenerālim."

Šos Dieva vārdus izdzirda ģenerāļa pavadonis. Otrā rītā nabaga vecītis aizgāja. Ģenerālis paēda un arī aizbrauca. Viņa pavadonis tam jautā: "Vai dzirdēji, kas šonakt noticis tai mājā, kur mēs bijām?"

"Nē, nedzirdēju."

"Eņģelis jautāja Dievam, ko darīt ar jaunpiedzimušo aitiņu, auniņu un sievas dēlu? Dievs teica: aitiņu audzēt, auniņu atdot vilkam, bet sievas dēlam novēlēja tādu laimi, kā tevim."

Ģenerālis nobrauc uz to sādžu, kur bija radušies jaunie jēri, un lūdz mājas saimnieku nokaut viņam pusdienai auniņu. Kad auniņš bija nokauts, viņu izcepa un uzlika uz loga, lai tas atdzistu. Bet te ierodas vilks un aiznes auniņu. Ģenerālis, par tādu notikumu sarūgtināts, aizbrauc uz to sādžu, kur sieva bija dzemdējusi dēlu.

Aizbraucis, viņš lūdz sievu, lai tā pārdotu viņam savu dēlu. Sieva negrib to darīt un saka: "Mans dēls ātri aug, viņa nepārdošu."

"Došu tev 300 rubļu."

Tad sieva arī pārdeva dēlu.

Ģenerālis aizveda puisēnu uz mežu, pavēlēja savam pavadonim uzkurināt uguni, tad pārgriezis zēnam vēderiņu, nolika viņu pie uguns, un pats aizbrauca projām.

Pa to laiku brauca gaŗām draudzes baznīckungs, pamanījis uguni, piegāja klāt un ieraudzīja bērnu rotaļājamies ar zelta olu. Baznīckungs ietin bērnu savā komzā (katoļu garīdznieka baltas krāsas apģērbs garīgām ceremonijām) un aiznes viņu uz saviem ratiem. Vedējam bijis īlens un drāts pie rokas, aizšuvuši bērnam pārgriezto vēderiņu un aizveduši viņu sevim līdza. Puisēns drīz palika vesels un ātri izauga. Drīz vien viņš iemacījās labi spēlēt uz ērģelēm un skaisti dziedāt baznīcā. Tā viņš palika slavens un no malu malām nāca viņu klausīties.

Kādu reizi arī ģenerālis brauca šai baznīcai gaŗām. Ieraudzījis ļoti daudz sapulcējušos ļaužu, viņš jautā: "Kāpēc šeit tik liela ļaužu drūzma?"

Viņam atbild, ka tas esot tāpēc, ka šai baznīcā esot ērģelnieks, kas lieliski spēlējot un dziedot.

Ģenerālis nu arī ieiet baznīcā paklausīties skaistajā dziedāšanā un spēlēšanā. Ērģelnieka dziedāšana un spēlēšana viņam ļoti patīk, un pēc dievkalpošanas, viņš aiziet pie draudzes gana, lai izzinātu, kur viņš ņēmis tādu ērģelnieku. Baznīckungs nu izstāsta ģenerālim visu puisēna dzīves gājumu. "Pārdod man viņu," teica ģenerālis, "bet ja tu nepārdosi, tad paņemšu ar varu."

Baznīckungs gan negribēja atdot puisēnu, bet ģenerālis paņēma to ar varu. Pēc tam, uzrakstījis vēstuli, iedeva to puisēnam, lai viņš to aiznestu uz šā māju, bet pats aizbrauca tālāk.

Puisēns, iedams ar vēstuli, sastop vecīti. "Ko tu tur nes?" jautā vecītis.

Puisēns no tālienes parādīja vecītim vēstuli sacīdams: "Ģenerālis pavēlēja aiznest šo vēstuli uz viņa māju."

Šai vēstulē bija rakstīts, lai mājinieki puisēnu tūliņ nogalinātu. Bet, kā tikai nabaga vecītis paskatījās uz vēstuli, visi raksti viņā pārmainījās un nu izrādījās, ka tur bija pavēlēts, lai puisēnu apprecinātu ar ģenerāļa meitu.

Pārbraucis mājā, ģenerālis jautā: "Ko tad izdarījāt ar puisēnu?"

"Salaulājām ar tavu meitu, kā biji vēlējies," viņi atbild. Ģenerālis ļoti sadusmojās, bet nevarēja vairs neko darīt. Pēc kāda laika ģenerālis pavēlēja saviem kalpiem, lai viņi sakurinātu uguni tīrumā un to, kas ap pusnakti tur staigātu, lai saķertu un iemestu ugunī. Tad pasaucis savu znotu, pavēlēja viņam ap pusnakti iet un apskatīt, kas tur tīrumā notiekot. Iestājās vakars, bet ģenerālim izlikās, ka ir jau ļoti vēls. Viņš aizgāja uz tīrumu apskatīties, vai viņa pavēle ir izpildīta. Kad nu viņš tuvojās ugunij, tad viņa kalpi, izpildīdami doto pavēli, saķēra viņu pašu un iemeta liesmās. Bet jaunie dzīvo laimīgi līdz šai dienai.