Vīnu reiz dzeivuoja boguotais Marks. Markam beja lels ols bryuzs. Kotru godu Marks vedja uz kļošteri maizi, gaļu un cyta monta Dīva lyudzējim. Nu ols bryuža kļošters beja tuoļi un Markam vysod vajadzēja gulēt ceļā. Vīnā rudenī Marks otkon vedja uz kļošteri maizi, gaļu un cyta monta un ceļā jū aizspēja nakts. Marks ībraucja puorgulēt pi vīna naboga zemnīka, kuram mozu bārnu beja pylna ustoba. Tymā naktī, kad Marks gulēja pi zemnīka, zemnīka sīvai dzyma bārns. Kad bārns pīdzyma, atguoja laimes un prosa vīna nū utras: "Kaidu laimi liksim bārnam?"

"Lai jis byus par boguotuo Marka monta saiminīku!" atbildēja ūtruo laime un aizguoja.

Marks tū vysu redzēja un dzierdēja. Reitā Marks pīsacēļa un soka zemnīkam: "Tev bārnu jau tai daudz, puordūd man pīdzymušū dēliņu! Man ir meita, bet dāla nav!"

Zemnīks pakasīja pakausi, pasarunuoja ar sovu sīvu un puordevja Markam pīdzymušū dēliņu; bet Marks puisīti gribēja nūnuovēt. Dabuoja Marks kerzītes, īlyka jimā sīna un puisīti, un īsvīda azarā, bet pats mīrīgs nūbraucja uz kļošteri, aizvedja montu un atbraucja uz sovu sātu. Tuo azara molā, kurā Marks īsvīdja puisīti, stuovēja tys kļošters. Yudens puisīti aiznesja pi kļoštera. Kloštera ļauds guoja uz azaru pēc yudeņa, īsavēŗa kerzīti un izvylka puisīti. Aiznesja bārnu uz kļošteri un pīlyka kloštera vacuokajam. Dabuoja audzynuotuojas un aug puisīts kļošterī mudrs un gudrs. Kad paauga puika leluoks, jis beja cīši paklausīgs un vysu izdarīja, kū pīsacīja kļoštera ļauds.

Vīnu reizi atbraucja Marks uz kļošteri un, īsavērīs mudrū puiku, prosa: "Kai itys puika tyka pi jyusu?"

Kļoštera ļauds izstuostīja, ka puisīti atroda azarā un izaudzēja. Marks īguoduoja, ka jis nazkod īsvīdja puisīti azarā un dūmoj : "Tys pots byus!" Otkon Markam golvas suopes, kai puisīti nūnuovēt. Tad Marks prosa kļoštera vacuokuo, lai palaiž puiku aiznest juo gaspažai gruomotu. Marks pīrakstīja šaidu gruomotu: "Tyuleņ itū puiku, nagaidūt cikom es nūbraukšu, nūnuovējit!"

Puika pajēmja gruomotu un nas Marka gaspažai. Marks pīsacīja puikai gruomotu nikam cytam naruodīt. Nas puika gruomotu un ceļā sateik vecīti. Vecīts prosa: "Kū nes, dēliņ?"

"Nasu Marka gaspažai gruomotu!"

"Paruod, dēliņ, man tū gruomotu!"

"Na, navar ruodīt, Marks pīsacīja nikam gruomotu naruodīt!"

"Nu, jo naruodīsi, īdūd paturēt uz rūkas!"

Puika izlyka gruomotu vecīšam uz rūkas, vecīts papyutja uz gruomotas un soka: "Nu, tagad nes gruomotu Marka gaspažai!"

Puika aiznesja gruomotu, bet vecīts aizguoja sovu ceļu. Gaspaža atplēsja veira gruomotu un losa: "Tyuleņ itū puiku apprecējit ar munu meitu, vēl cikom es nabyušu nūbraucis!" Gaspaža nūsabreinuoja un pasaucja sovu meitu. Meitai puisīts cīši patyka un jei beja ar mīru precētīs. Uz mudru rūku sataisīja kuozas un apsaprecēja puisīts ar Marka meitu. Ūtrā dīnā atbraucja pats Marks un prosa: "Vai puiku jau nūnuovējīt?"

Marka sīva labi nadzierdēja, kuo veirs prasīja, un soka: "Jau vakar salauluojam ar meitu!"

"Kai, salauluojīt?" nūsabreinuojīs prosa Marks.

"Tu tak pats rakstīji salauluot!"

Marks pajēmja gruomotu un redz, ka ar juo rūku pīrakstīta gruomota ; bet jis vys grib nūnuovēt sovu znūtu. Aizguoja Marks uz bryuzi un soka struodnīkim: "Šūnakt divpadsmit stundēs atīs uz bryuzi muns znūts pasavārtu, kai jyus struoduojit. Tuodēļ šūnakt; kad jis atīs, jyus jū īsvīdit bryuzī un izvuorējit!"

Marks atguoja uz ustobu un soka sovam znūtam: "Šūnakt divpadsmit stundēs tu aizej uz bryuzi un pasaver, kai struodnīki struodoj !"

"Labi, aizīšu," atbildēja puika.

Vokorā vysi aizguoja gulātu. Marks atsagula vīnā kambarī, bet znūts ūtrā. Pasamūda znūts un veras stundinīkā, vai ir jau divpadsmit stunžu, bet beja vēl agri un jis otkon atsagula. Tymā pašā laikā pīsacēļa Marks un juo stundinīks beja jau vairuok, kai divpadsmit stunžu. Marks dūmoj: "Īšu uz bryuzi pasavārtu, kai labi izvuorīja struodnīki znūtu."

Aizīt Marks uz bryuzi. Struodnīki, dūmuodomi, ka atguoja jaunais saimnīks, gyva jū, īsvīdja kotlā un vuorej. Marks gon klīdz, ka jis pats ir saimnīks un prosa palaist jū vaļā, bet struodnīki, kai jū saimnīks vokorā pīsacīja, nikuo naklausīja un izvuorēja Marku. Tai tys bārns, kuram Laimes nūvēlēja taidu boguotību, palyka par Marka monta saiminīku un dzeivuoja laimīgi.