Vienā pilsētā bija ļoti bagāts kopmanis, kas ar savu bagātību lielījās, ka to pats ar savu gudrību un spēku vien esot sakrājis. Un tiešām, šo bagāturi varēja saukt par laimes lutekli, jo visi viņa darbi ļoti laimējās. Viņa andeles kuģi ik reizes pārnāca no svešām zemēm ar bagātām precēm. Tēva brālis tam mirdams atstāja miljoniem naudas. Mātes brālis, kas kroņa dienestā būdams, bija par slavenu vīru palicis un grāfa godu nopelnījis, viņam mirdams atstāja savu goda vārdu, un vecā mātes māsa, veikla valdniece būdama, viņu apprecēja ar kādu augstmaņa meitu, kas bija ļoti skaista un bagāta. Pēc viena gada dzemdēja šā laimīgā kopmaņa sieva meitiņu, kas ar savām zilām actiņām līdzīga eņģelītim, viņus ļoti iepriecināja. Kopmanis varētu būt tagad par vislaimīgāko cilvēku pasaulē, ja viņš uzticētos savam likteņam, bet viņš gribēja likteni pats grozīt, tādēļ viņam uznāca gŗūtības, kas arī darīja galu viņa dzīvībai.

Tas notika tā. Tā vecā māte, kas kopmaņa bērniņu saņēma, bija dzirdējusi Pestītāju ar eņģeli runājam, ka šā bagātā kopmaņa meitiņa esot novēlēta kādam pirtnieka dēlam kas ar to kopmaņa meitu vienā dienā un stundā dzimis. Šo Dieva nolikumu kopmanis nu gribēja iznīcināt. Viņš aizbrauca pie pirtnieka un nopirka par trīs tūkstoši rubļiem to puisēnu, un kad nu pašlaik tai reizē bija auksts ziemas vakars, viņš, uz mājām braucot, izmeta to bērnu sniegā, lai nosalst.

Pirtnieka sieva bija viena pati pārdevusi to bērniņu, vīram mājā neesot. Kad nu vīrs mājā atnāca, viņa priecīgi skrēja tam pretī, naudu rokā turēdama un savu laimi izteikdama. Vīram, to dzirdot, šaušalas pārgāja pār kauliem, pilns dusmu viņš uzsauca sievai: "Ej ar savu naudu pašā ellē! Bet manu bērnu dod man šurp!"

Lai nu gan vīrs dusmojās un sieva vaimanāja, tak bērns bija un palika pārdots. Drīzi nāca sievai labs padoms prātā, viņa sacīja uz vīru: "Vīriņ, iesim uz pilsētu pie tā kopmaņa, atdosim tam viņa naudu un lūgsim savu bērniņu atpakaļ, varbūt, ka viņš paklausīs mūsu lūgšanu."

Vīrs bija mierā ar šo padomu. Nu abi ģērbās un steidzās uz pilsētu, lai gan jau bija vēls vakars. Ceļš tiem gāja caur biezu mežu, kas bija pusceļā no pilsētas. Tai mežā tikuši, viņi dzirdēja meža biezumos raudoša bērniņa balsi. Sieva palika kā sālsstabs stāvot un meta krustu uz krusta priekšā, domādama, ka ķēms tiem priekšā esot. Arī vīram dūša sāka zust, bet mīlestība ir stiprāka nekā nāve. Vīrs sievu pie rokas saķēris, skrēja kā traks uz priekšu, kamēr gadījās tai vietā tikt, kur bērniņš gulēja. Te sieva no bailēm paģībusi, nokrita gar zemi, jo viņa savā māņu ticībā domāja, ka tas esot pats nelabais, kas viņu nupat raušot. Negribot arī vīram bija jāapstājas un jāpūlējas sievu līdzi dabūt. Par laimi no mājas tiem bija mazs sunītis līdzi nācis; tas pie bērniņa piegājis, laizīja viņa ģīmi un smilkstēja, caur ko bērniņš apklusa. Vīrs redzēdams, ka spoks suņam neko ļaunu nedara, dabūja jaunu dūšu un piegāja klāt. Bet tavu brīnumu - bērns nebija vis spoks, bet tiešām cilvēka bērns.

Nu vīrs teica sievai, ka tas tiešām bērniņš, nevis spoks še raudot. Sievai, to dzirdot, pārgāja nāves bailes. Viņa piegāja pie bērniņa, bet - ak prieks! - šis spoks, kas viņus tā bija baidījis, bija viņas pašas mīļais bērniņš. Priecīgi par savu laimi viņi gāja, Dievam pateikdamies, uz māju, jo nu tiem bija bērniņš un arī nauda.

Zēns auga un stiprinājās kā ozols. Vecāki gādāja par viņa miesīgu un garīgu apkopšanu, kā pieklājas, un tas tiem nebija gŗūti, jo tiem bija naudas diezgan.

Tā tad zēns uzauga par prātīgu staltu jaunekli un bija laiks pienācis viņam amatā iet. Jaunekļam vislabāki patika kopmaņa amats, tādēļ viņš ar vecākiem aizgāja uz pilsētu un tur saderējās pie tā paša kopmaņa par buršu, kas viņu bija nopircis un gribējis nosaldēt.

Pirtnieka dēlam ar savu izveicību un jautrību klājās pie kopmaņa ļoti labi. Pēc pabeigtiem buršas gadiem viņš saderējās pie tā paša kopmaņa par zelli. Drīzi vien bija pie sava maizes tēva tik lielā godā, ka tas viņam uzticēja visas savas andeles darīšanas. Šinī amatā strādājot, viņam gadījās bieži vien ar kopmaņa meitu satikties un tā tad notika, ka pēc Dieva likuma viņi iemīlējās un pēdīgi apprecējās.

Kādā reizē pie maltītes iesāka kopmanis savu znotu vaicāt par viņa dzīves gājumu. Znots tam arī izstāstīja visu, ko vien par sevi zināja, un arī to, ka viņu kāds bagāts kungs nopircis un sniegā izmetis, laikam gribēdams nosaldēt. Kopmaņam uznāca dusmas par to, ka viņa nodoms nebija izdevies, un ka viņa meita apprecēta tādam pirtnieka dēlam. Tādēļ viņš apņēmās savu znotu nogalināt. Bet negribēdams to rupji izdarīt, viņš izgudroja smalkā vīzē viņu nāvei rīklē iegrūst.

Tas nu notika tā:

Kopmanis bija dzirdējis no kādas raganas, ka no tās pilsētas, kurā viņš dzīvoja, aiz trim ķēniņu valstībām esot velna pilsēta. Uz šo velna pilsētu nu kopmanis sūtīja savu znotu, lai tur nozogot sātāna nāvīgās bultas un viņam tās atnesot. Kopmanis domāja, ka viņa znots no velna pilsētas vairs atpakaļ nenāks, ka velns viņu tur nogalinās. Znots gan manīja, kādās briesmās sievas tēvs viņu dzen, bet ko darīt? Vecāka vārdam jāpaklausa.

Tai pašā dienā, kurā sievas tēvs pavēlēja, jauneklis atstāja ar Dievu mīļo sieviņu, savus vecākus un sievas tēvu un devās ceļā uz velna pilsētu. Ceļš gāja caur trim ķēniņu valstībām. Pie pirmā ķēniņa galvas pilsētas mūsu pazīstamais ceļinieks atrada pie staba šādu sludinājumu piesistu: "Kas izgudros, kādā vīzē mūsu zemē ūdens trūkums novēršams, to ķēniņš iecels augstā godā un atdos tam ceturto daļu no savas valstības."

Ar ļaudim par to sludinājumu apjautājies, viņš dabūja zināt, ka tai zemē esot ūdens trūkums.

Pie otras ķēniņa valstības galvas pilsētas kopmaņa znots atrada pie staba tādu sludinājumu: "Kas izgudros, kādā vīzē mūsu zemē labības trūkums novēršams, tas dabūs no ķēniņa pus valstību."

Mūsu ceļinieks apjautājās ar tās valstības iedzīvotājiem par šo sludinājumu un dabūja zināt, ka šai zemē jau no senlaikiem esot bads.

Trešā ķēniņa valstībā mūsu kopmaņa znots dabūja zināt no ļaudim, kas trūvu drēbes valkāja, ka tās zemes ķēniņu meita, viņa vienīgais bērns, esot pazudusi un ķēniņš solot tam lielu maksu, kas viņam meitu atdotu. Viņa laikam esot dabūjusi galu un tādēļ visi ļaudis trūvējot.

Trešā ķēniņa valsti cauri izgājis, ceļinieks ieraudzīja no tālienes velna pilsētu ar ziliem dzelzu torņiem. Tam drebuļi pār kauliem skrēja, šo nāves rīkIi ieraugot. Zinādams, kur iet, viņs bija visapkārt ar krustiem nokāries, un uz Dievu paļaudamies. gāja tālāk, kamēr nonāca pie velna pilsētas vārtiem. Te nu stāvēja kristīga dvēsele pie velna pilsētas vārtiem, tik lieliem, ka ne simts vīru tos nevarētu kustināt, un domāja: "Kā gan varēs te iekšā tikt?"

Kopmaņa znots meklēja kādu lietu, ar ko klauvēt, lai laiž iekšā, bet nevarēja atrast. Te nejauši piesitās viens no viņa krustiem pie vārtiem un; redzi! - vārti atvērās ar lielu troksni. Kopmaņa znots nu iegāja iekšā ar pukstošu sirdi, jo viņš domāja, ka cita radījuma gan še neatradīšot, bet tikai velni būšot; tak viņam še bija misējies. Tikko viņš savu roku pielika, pie durvju kliņķa klabinādams, acumirklī durvis no iekšas atvērās un jauna, skaista sieviete, kā eņģelis smaidīdama, nāca tam pretim, viņu uzrunādama: "Kā tu, kristīgā dvēsele, šai vietā tiki? Še jau neviens no kristīgiem cilvēkiem ne acu nerāda. Laime, ka pats sātāns nav mājā, tad tu gan rītdienas vairs neredzētu."

Kopmaņa znots tai atbildēja: "Kā tad tu vēl te dzīva esi?"

Tā sieviete atbildēja: "Es jau labu laiku te dzīvoju, esmu ļaunā sieva."

Tā runājot, tai sāka asaras birt pār vaigiem. Šī skaistā sieviņa bija pazudusī ķēniņa meita. Šie abi nu viens otram savu nelaimi izstāstīja un slēdza draudzību uz bēgšanu. Ķēniņa meita stāstīja, ka velns viņu sagrābis, viesuļa vīzē še atnesis un sev par sievu turot.

Vakarā ķēniņa meita paslēpa kopmaņa znotu kādā lādē un taisīja sev un savam vīram velnam tur virsū gultu. Labu nakti un Dieva sargāšanu viens otram vēlēdami, viņi abi gāja katrs savā gultā, ar bailēm gaidīdami velnu mājā nākam. Bet tikko gultā bija iegājuši, te princese par laimi iedomājās, ka vārti vaļā palikuši. Tad būtu liela nelaime, kad ļaunais to uzietu, jo viņš gan labi zināja, ka princese pati nevarēja tos vārtus vaļā attaisīt. Tādēļ bija abiem jāiet steigšus vārtus aiztaisīt. Piegājuši, abi visā spēkā pūlējās vārtus aiztaisīt, bet viss velti, - vārti nekustējās ne no vietas. Te kopmaņa znots iedomājās par krustu, ka tam klāt piesitoties, vārti bija atdarījušies. Viņš sita ar krustu pa vārtiem, un, redzi, vārti aizskrēja ar lielu troksni cieti.

Nu abi steidzās atkal steigšus savās gultās, jo kad ļaunais viņus abus būtu dabūjis redzēt, tad abiem būtu klājies slikti. Tikko princese un kopmaņa znots katrs savā gultā bija iegājuši, atvērās durvis un velns kā bulta iešāvās pa durvim iekšā. Viņa pirmie vārdi bija "Siev', man šķiet, ka še kāds kristīts cilvēks atrodas, še ir kristīta cilvēka smaka."

Princese tam lišķēdama atbildēja: "Sirsniņ! tu pats esi pie kristīgām dvēselēm sasmērējies, tādēļ tev ož pēc kristīga cilvēka smakas. Nāc vien gulēt, še nav nevienas kristīgas dvēseles."

Princese, rītā pamodusies, stāstīja jaunajam, ka viņai šo nakti esot bijuši ermīgi sapņi. Viņa esot sapņojusi, ka vienā ķēniņa valstībā trūkstot ūdens, tādēļ tur daudz ļaudis no slāpēm mirstot. Otrā ķēniņa valstībā trūkstot labības, tādēļ tur bads esot liels. Trešā ķēniņa valstībā esot ķēniņa meita pazudusi. Tad viņa sirsnīgi lūdza, lai izstāstot, ko šie sapņi nozīmējot.

Ļaunais tai atbildēja: "Še nav nekas ko izskaidrot, tu esi tīru patiesību sapņojusi. Vienā ķēniņa valstībā ir tiešām liels ūdens trūkums. Tas tādēļ, ka ļaudis, ūdeni smeldami, vienmēr velnu piesauc; par to Dievs dusmojas un ir atļāvis velnam visus avotus aizbāzt. Kad tur tagad visus kalnus mācītājiem liktu nosvētīt, tad atvērtos visi avoti un ūdens būtu diezgan. Tāpat arī tajā ķēniņa valstībā, kuŗā labības trūkums; tas tādēļ vien ir, ka strādnieki pie ikkatra darba piesauc velnu, tā tad man īpaši sestdienas vakarā darbinieku pulkā liels posts, ka nezinu, kuŗam kļausīt, jo visi mani piesauc. Dievs par to, ka ļaudis ne viņu piemin, bet velnu, ir atdevis visu lauku svētību velnam un velns tos augļus ik gadus ierauj zemes dibinā. Kad tur tos labības laukus mācītāji nosvētītu, tad pārplīstu visi kalni un pa tiem plīsumiem labība, kas simtiem gadiem tur sakrājusies, nāktu laukā. Bet tā pazudusī ķēniņa meita esi tu pati."

Princese atbildēja: "Ak, cik labs vīrs tu esi, sirsniņ! - tu no savas sievas neko neslēp. Es mūžam no tevis vairs negribu šķirties. Simts tūkstošu kārtīgi pateicu par to, ka tu mani par sievu esi ņēmis un mani izvedis no mana tēva mājas, kur man tēva un mātes bārieni daudzreiz bija jādzird. Bet nu vēl vienu lietu lūdzu: Stāsti man, kā gan var tikt no šejienes atpakaļ? Tu tak tik neuzticīgs nebūsi, ka domāsi, ka es gribu aizbēgt?"

Uz to ļaunais atbildēja: "Tā maza lieta no šejienes atpakaļ tikt. Vajaga tikai ar krustu pie vārtiem piesist, tad tie paši atveŗas, tad vajaga trīs krustus pie krūtīm un trīs krustus pie muguras piespraust un ejot nemaz atpakaļ neskatīties, kamēr no manas valstības ārā tiek, tā var bez bēdām atpakaļ tikt."

To velns droši varēja stāstīt, jo viņš domāja, ka princese nevar dabūt krustu, tādēļ, ka visā velna mājā no koka ne smakas neatradās, bet visas lietas bija no dzelzs; un uguns, ko vārīt un sildīt, izšāvās no zemes bez kurināšanas.

Ļaunais nu teica: "Tagad man laiks iet, jo mani gaida daudz vietās."

Savu bultu maku velns aiz lielas steigšanās aizmirsa mājā un aizskrēja kā vētra ŗūkdams, kaukdams. Tikko ļaunais bija aizgājis, princese pacēla lādes vāku, izlaida kopmaņa znotu laukā un teica: "Tagad mums laiks bēgt. Tu jau gan būsi visu dzirdējis, ko ļaunais man stāstīja, tādēļ ar stāstīšanu nav ko kavēties. Steidzies drīz, kā tiekam projām!"

Kopmaņa znots nu paņēma sātāna bultas un deva princesei no saviem krustiem, cik vajadzēja. Abi devās ceļā.

Ne cik tālu gājuši, viņi dzirdēja sev pakaļ stipri ŗūcam. Par laimi neviens no tiem atpakaļ neskatījās; tad gan būtu slikti gājis. Pēc dzirdēja velnu no pakaļas saucam: "Sieva! sieva! atskaties jel atpakaļ uz mani, uz savu vīru!"

Bet viss bija velti, sieva neskatījās vis. Tā tad ļaunajam bija bez sievas uz māju atpakaļ jāgriežas.

Neizteicams bija princeses tēva prieks, kad viņš savu jau sen par mirušu turētu bērnu redzēja atkal dzīvu. Ja viņas glābējs nebūtu kopmaņa znots bijis, tad ķēniņš būtu atdevis viņam savu meitu par sievu. Ķēniņš gan gribēja savas meitas glābēju pie sevis paturēt, bet šis gribēja labāk doties pie savas mīļās sieviņas. Ķēniņš nu atlaida kopmaņa znotu, to apdāvinādams ar visādām goda zīmēm un tam par meitas izglābšanu deva lielu kuģi ar dārgām mantām līdzi.

Otram ķēniņam znots izteica, kādā vīzē viņa zemē labības trūkums novēršams, un kad viņa padoms par labu bija atrasts. tad ķēniņš tam piedāvāja izsolīto pusvalstību. Bet kad viņš tās nepieņēma, tad ķēniņš to apdāvināja ar visādām goda zīmēm un tam deva lielu kuģi ar mantām līdzi.

No trešā ķēniņa kopmaņa znots dabūja trešo kuģi ar mantām un arī tās valstības goda zīmes. Tā tad viņš pārnāca dzimtenē ļoti bagāts un godināts.

Septiņi gadi bija pagājuši, kamēr kopmaņa znots no tēva zemes bija aizgājis. Pa šo laiku viņš bija gaŗu bārdu uzaudzinājis un tik svešs palicis, ka dzimtenē neviens viņa vairs nepazina. Tādēļ viņš izlikās gluži svešs un stāstījās, ka no tālienes nācis un gribot šinī pilsētā par kopmani palikt. Viņš īrēja par dārgu cenu no sievas tēva bodi un izlikās viņa priekšā par svešu kopmani, kas no tālas zemes še atnācis tirgot.

Kopmanis savu meitu jau sen būtu apprecējis kādam citam. ja tik meita būtu gājusi. Tagad viņas vīrs izlikās priekš viņas ļoti mīlīgs. Viņš tai stāstīja, ka esot neprecējies jaunskungs un labprāt no šā vidus vēloties sev mīļāko izredzēties. Kopmaņa meita gan ilgi turējās viņa mīlestībai pretī, bet jo vairāk viņa atturējās, jo vairāk viņš tai patika. Pēdīgi nevarēdama vairs ilgāki atturēties, viņa apsolījās svešo kopmani precēt. Brūtes tēvs bija pilnā mierā un tā tas nodzēra precības. Kāzas lieliski sataisīja. Priekš laulāšanās visi ēda, uzdzēra jaunajam pārim veselību. Tad brūte un brūtgāns sanērbās goda drēbēs un nu gaidīja mācītāju. Tagad bija laiks brūtgānam pazīstamam doties. Viņš atstāja tīšām savu īsto laulības gredzenu uz galda, izlikdamies, ka to būtu aizmirsis, un pats izgāja ārā. Brūte, šo gredzenu ieraudzījusi, tūdaļ pazina un ļoti iztrūkusies izsaucās: "Tas ir mana pirmā vīra gredzens!"

Kad nu brūtgāns iekšā nāca, tad brūte un brūtes tēvs viņu iesāka vaicāt par to gredzenu bet brūtgāns pastāvēja, ka tas viņa paša gredzens un teica: "Šis gredzens ir mans pirmais laulības gredzens, ko priekš septiņiem gadiem, kad pirmajā laulībā devos, dabūju no savas brūtes."

Nu brūte pazina savu vīru un kāzu vietā bija prieka dzīres. Tagad arī iedeva kopmaņa znots sievas tēvam sātāna bultu maku. Nu gan būtu jādomā, ka kopmanis savu pirmo naidu būtu aizmirsis un ar savu meitas vīru, kam tagad ne goda, ne mantas netrūka - pilnā mierā būs, bet nekā - kopmanis arvienu vēl lūkoja viņu nogalināt.

Netālu no tās pilsētas bija kalējs, kas mežā dedzināja ogles. Pie šā nu kopmanis sūtīja savu znotu nakti, lai pastellē kumodes atslēgu, un pavēlēja, lai taisni ejot caur mežu, ka drīzāki atpakaļ tiekot. Kopmanis domāja, ka znots caur mežu iedams, iekritīs ogļu bedrēs un tur galu dabūs. Bet znotam ejot vēl nebija ogļu bedŗu griesti sagruzduši, tādēļ viņš bez kaites izgāja. Atpakaļ nākot viņš satikās ar vecu draugu un ar to iegāja traktierī malciņus dzert.

Kopmanis, nevarēdams znota mājās sagaidīt, domāja, ka tas jau esot galu dabūjis. Viņš gāja lūkot, bet pa šo laiku ogļu bedŗu griesti gruzdēdami bija vājāki palikuši un tā tad kopmanis pats iekrita kvēlošā ogļu bedrē un bija pagalam. Kopmaņa znots nu palika viņa vietā par kopmani un dzīvoja laimīgi.