Reiz bija viens bagāts kaufmanis, kam vienreiz gadījās gulēt pa nakti pie kāda nabaga saimnieka. Kaufmanis pa nakti sapņo, ka viņam mājā piedzimst meita, un te pie saimnieka, kur viņš guļ, atkal piedzimst dēls, un abi saprecas. No rīta piecēlies viņš patiešām redz, ka ir piedzimis saimniecei dēls. Kaufmanis domā: "Ja nu te tāds nabaga puika pie manas meitas nāks, tad es labāk viņu nopirkšu."

Šis nu prasa saimniekam, lai pārdodot savu dēlu. Saimnieks atbild, ka viņam tikai esot viens pats dēls, kādēļ negribot to labi pārdot. Kaufmanis apsolās labi samaksāt un puiku labi turēt. Pēdīgi saimnieks ir tomēr ar mieru, pārdod arī savu dēlu. Kaufmanis brauc pa mežu un paliek nopirkto puiku apakš viena ozola.

Tur pa to ceļu gadās braukt vienam mācītājam ar savu kučieri. Mācītājs, izdzirdis bērna brēkšanu, liek kučierim, lai iet skatīt, kas tur brēc. Kučieris atrod vienu puiku zem ozola un atnes to mācītājam. Mācītājs puiku pārveda mājā un pakrustīja par Ozolu, tāpēc ka viņš bija atrasts zem ozola. Viņš to uzaudzināja, labi paskoloja, iesvētīja un izlaida pasaulē.

Ozols nogāja pilsētā pie kāda kaufmaņa par pārdevēju, un beigās viņš palika kaufmanim par būkalteri. Kaufmanim bija viena meita un Ozols sāka ar šo meitu mīlēties. Kaufmanis dabūja to manīt un prasīja Ozolam, no kurienes viņš esot. Ozols viņam arī visu izstāstīja, ko par sevi zināja. Izrunājies ar Ozolu, kaufmanis uzrakstīja vienu grāmatu un iedeva to šim, lai nonesot mežā vienā mājiņā.

Ozols iet pa ceļu un redz ceļa malā maizes cepli. Maizes ceplis lūdz Ozolam, vai viņš nevarētu pateikt, kāpēc nevarot nekad izcept labu maizi. Ozols iet tālāk un redz ceļa malā vienu ābelīti. Ābelīte saka: "Ozol, vai tu nevari pateikt, kāpēc es nevaru nest augļus?"

Ozols iet tālāk, ceļa malā redz dīķi, un no dīķa iznāk viena līdaka un saka: "Ozol, vai tu nevari man pateikt, kāpēc man katru gadu trūkst ūdens?"

Ozols iet tālāk, un nu ir sasniegta meža mājiņa, kur dzīvo viens burvis. Ozols ieiet mājiņā un atrod tur vecu sieviņu sēdot. Viņš iedod tai grāmatu, izstāsta visu, kas viņam jautāts, un prasa, vai nevarētu pateikt viņam, kas darāms. Vecā ragana saka: "Ej tur otrā kambarī, guli un paslēpies. Ja pārnāks mans vīrs, viņš tevi nositīs."

Pārnāk vecenes vīrs, viņš tik nemierīgs un tikai prasa, kas te ir bijis. Vecene viņu pēdīgi apmierina un tad prasa: "Tur viens maizes ceplis nevar izcept labu maizi, kas tur noticis?"

"Tur ir apakšā viens krupis, to vajaga nosist."

"Tur viena ābele nevar nest augļus."

"Tur viņai apakšā naudas lāde, to vajaga atdot nabagiem.'`

"Tur vienā dīķī zivim trūkst ūdens?"

"Kad kāds cilvēks iet gaŗām, to vajaga līdakai apēst, tad būs ūdens."

No rīta vīrs aiziet medīt, un nu vecene izstāsta visu Ozolam: "Tam maizes ceplim ir apakšā krupis, to vajaga nosist; tur mežā tai ābelei ir apakšā naudas lāde, to vajaga atdot nabagiem; tai līdakai vajagot apēst vienu cilvēku."

To dzirdējis, Ozols aizgāja un nogāja pie dīķa, kur līdaka tam prasīja, lai pateicot, kāpēc trūkstot ūdens. Ozols pagāja gaŗām dīķim un tad pateica līdakai, ka vajagot apēst vienu cilvēku, kas iet gaŗām, tad būšot ūdens papilnam.

Tad Ozols nogāja pie ābeles, kas tam prasīja: "Kāpēc es nevaru .augļus nest?"

"Tev apakšā naudas lāde, to vajaga izņemt un atdot nabagiem."

Ābele nu atdeva Ozolam naudas lādi, un viņš gāja atkal tālāk. Viņš nogāja pie maizes cepļa ,un ceplis prasīja, lai pateicot, kāpēc nevarot izcept labu maizi. Ozols atteica: "Tur apakšā ir viens krupis, to vajaga nosist."

Ozols izņēma krupi un nosita. Visu to izdarījis, Ozols pārgāja mājā. Kaufmanis redz, ka šim vesela lāde naudas, un tūliņ atdod savu meitu. Ozols apprec kaufmaņa meitu un paliek par kaufmani. Vecais kaufmanis arī pats grib dabūt tādu naudu kā znots un aiziet pa to pašu ceļu, kur znotu sūtījis, bet tur to norij lielā līdaka.