Bjeja saimijnīks, cīši boguots. Jis vys gaidjēja Dīva gostūs, i vys ap itū runuoja, ka Dīvs atīs iz jū. I bjeja jam ustoba šmuka iztaisjēta, gultys apkluotys ar boltim pologim iz Dīva atīšonys.

Gaidjēja jis, gaidjēja - vjērās: atīt vjecjeits, bjednys, appleiss - prosās puorguļāt. I tys bjeja Dīvs. A saimijnīks nadazagoduoja i dūmuoja, ka ubadzjeņč, pajēmja izdzyna jū i soka tai: "Nava pi maņa vītys djēj tjeva, es gaidu cytu gostu, a tu ej iz pyuni, tī puorgulēsi."

A tī pyuņā gulēja vjacjeitja, muotja juo, jau pīci godi slyma bjeja, atjemtys jai bjeja, i rūkys i kuojis. Tys vjecjeits nūguoja iz pyuni i pascjēja tai muotjai : "Cjelīs ej iz ustobu, pasok sovam dālam, ka juo sīvai pīdzims mjeita par godu, i gona sīva pīdzymdynuos tamā pošā dīnā dālu, a kai tī bānri izaugs, tai jī apzažeņēsīs [apprecēsies]. Es asu Dīvs". I izputjāja.

Buobeņa pīzacjēla, īt vasala iz ustobu i soka: "Vot, djēleņ, bjeja pi maņa Dīvs, lyka pascjēt tjev tai i tai." I pascjēja jam tū vysu vuordu.

"Byus slikti!" dūmoj tys saimijnīks. "Nu, nikas! Mjerkavuosim [baltkr. merkavac - apdomāt] kai nivīn, kab maņ nabyutu gons par znūtu!"

Vot, i puorguoja gods juo sīva dzymdynuoja mjeitu, a gona sīva dālu. Tys boguotyjs nūīt iz gonu i prosa: "Puordūd tu maņ sovu dālu!"

Jis jau pazabjeida, ka tai i nūtiks, kai tys vjecjeits sacjēja. Gons nu pyrmūtis nagribjēja puordūt, bet boguotyjs pasūlēja jam daudz : treis tyukstašis djevja. Bārnu jam bjeja gon, vot, jis i puordjevja tū djēleņu. Boguotyjs pajēmja jū, izņasja iz tjeirumu, nūvylka jū plyku - a tys bjeja zīm[u] - i īsvīdja jū snīgā, kab jis nūsoltu.

Puorguoja div ņedjēļis, braucja ļaudis ar sīnu i klausās, ka raud bārns tjeirumā. Daīt kluotu i vjerās, ka bjerņeņč gul vyds snīga, a zam juo zaļa zuoļa, i pučeitis apleik apaugušis. I taids sylts tamā vītā, ka garaiņi īt iz augšu kai dyumi. Pajēmja jī tū bārnu i vad, a tys boguotyjs padzierdja, ka raud bārns, izskŗāja nu sātys aiztuŗāja jūs i vaicoj : "Kas tī ir pi jiusu?"

Jī soka: "Bārnu mjes atrodam!"

"Puordūdīt maņ!"

Nu labi - jī pajēmja puordjevja tū puiškiņeņu par div tyukstūšis. Boguotyjs pajēmja nazi, rozgrīzja jam vjēdjeŗeņu, zarņeņis izlaidja i īsvīdja jū mježā. Par div nedjēlis otkon braucja ļauds, atroda tū bārnu - vjerās, ka vjēdjeŗenč puorgrīzts, nūvjadja iz doktori, aizšyva jam tū vjēdjeŗeņu, jis i palyka dzjeivs. Vot, jis auga, auga - izauga par cīši šmuku puisi i bjeja jam jau pīcpadsmit godu.

Vīnu dīnu ībrauc tys boguotyjs i vaicoj: "Nu kurīnis jiusim taids šmuks puiss?"

Jī atsoka: "Mježā atrodam puorgrīztu vjēdjeŗeņu!" . Jis tiuleņ dazagoduoja, ka tys pats iraida, kur jis gribjēja nūgubjēt, i soka: "Puordūd maņ jū!"

A jī nagrib ni par kaidu naudu jū puordūt. Vot, jis prosa: "Tai īdūdīt maņ jū, lai jis nūnas munai sīvai gruomotu, ka maņ juobraukoj iz treju godu iz cytu kjēnisti nu sātys!"

Jī palaidja. Jis pīrakstjēja gruomotu, a tamā gruomotā pīrakstjeits, kab sīva nūsyutjētu jū iz razboinīkim, kab jī jū nūsystu. "A kai nabyus tai padaŗeits, to ka atbraukšu par treis godi, vysim golvys nūjimšu!"

Nūguoja tys puiškins ar gruomotu i cjeļā aizmyga cīši. A tai šaitjai eņgjels nūzalaidja nu dabasu, tū gruomotu izjēmja, a jam cytu īlyka, kur bjeja pīrakstjeits, kab jei itū puiškinu ar sovu mjeitu apžeņeitu. "A ka tys nabyus padaŗeits, to es atbraucs, golvys nūjimšu jiusim!"

Atguoja puišķins, padjevja gruāmotu, sīva puorskaitjēja, pajējmja i apžeņēja jū ar mjeitu sovu. Nu i dzjeivuoja tī jauniči, dzjeivuoja kai divi bolūži. Treis godi puordzjeivuoja, bjeja jīm bārni jau, ka atbraucja tāvs juos. Ka īraudzjēja, ka jis jam par znūtu palyka, to tai cīši aizzasirdjēja, ka nu dusmu iz augstīni lācja i nu golvys mot's plāsja zjamjā! Goduoja jis, goduoja, kū ar jū padaŗeit, kai jū nūgubjēt. Pasaucja jū da sjeva i soka tai: "Es asu dzierdjējis, ka aiz jiuru ira zalta vāza i daudz naudys. Ej tu, daboj maņ tuos vāzys i naudys!"

Kū jam bjeja darēt? Sazalaidjēja [sataisījās] i nūguoja. Atguoja da jiuru - vjerās: laiva iz molys i zvjeinīki grib dzjeitīs pa cjeļu. Jis prosa: "Pajemit mani puorcjelit iz viņu pusi!"

Jī soka: "Labi, sjēstīs!"

"A cik gribjāsit moksys?"

"Nikuo mjes nagribim, nikaidys moksys, mjes breivi cjeļam ,puori iz ūtru molu."

Jis sādās i puordzyna jū [i]z ūtri pusi. Dabuoja vāzys zalta, pajēmja naudys, cik vīn varēja, atguoja da jiuru i zvjeinīki tī puorcjēla jū atpakal iz itū pusi. Atīt iz tāvu i soka, ka jau vysu padaŗēja, kū tāvs lyka jam, i vāzu zalta atņazja i naudys. Tāvs nūzabŗeiņēja, ka jis pazagrīzja nu tiņeņis, bet soka tai: "A kū cik [tik] moz tu naudys atņezi?"

Jis atsoka: "Es navaŗēju ņast vairuok, bet tī vjēj daudzi palyka!"

"Vajadzjēja vairuok jimt! Es jimtu vysu!"

Sazalaidjēja, brauks jau pats tāvs pjēc naudys iz jiurom. A tī zvjeinīki vys dzonuojās ar laivu nu vīnys pusis iz ūtru pusi. Jis prosās: "Puorvjedit maņ iz viņu pusi!"

Jī soka: "Labi, sjēstīs!"

"A kaida byus par tū moksa?"

"Nikaidys moksys navajag, mjes bŗeivi vadam!"

Tis sādās i īt, a kai izguoja iz vyds jiuru, jī skŗāja viersum iz juo i soka tai: "Mjes tjeva i gaidjējuom!"

Jēmja īsvīdja jīi jiuruos! Nu, i tys puisjeits dzjeivuoja ar sovu sīvu šmuki gleiši, par tū, kū Divs lyka, tuo Dīva vuordu navaŗēja puorgrīzt boguotyjs. Kai Dīvs nūsprīdja, tai i nūtyka.