Cytu reizi kaidā molā dzeivuoja boguots kungs. Jis sataisa lelu gūdu un palyudz Dīvu vīsūs. Jam beja divi meitas: vīna skaista un ūtra naskaista, klyba. Gūda laikā kungs sovu naskaistū meitu, lai naradzātu vīsi, īspīž kurku kambarī.

Dīvs uz kunga gūdībom syuta svātū Juoni. Kad svātais Juonis atīt pi kunga vacuos drēbēs, kungs juo nagrib laist muojuos. Tū vokor plūstījās lels nagaiss un tuodēļ vecīts lyudzja jam dūt kot kur vītu puorgulēt. Kungs jam atļaun nūsavītūtīs kurku kambarītī. Svātais Juonis aizdadzynoj svecīti un vysu nakti skaita tikai puotorus. Gaida, galda kungs Dīvu, bet nikai navar sagaidīt.

Gūdu atlīk uz ūtru dīnu un otkon gaida. Dīvs syuta svātū Pīteri. Tū dīnu nagaiss sacēļa vēl leluoks. Atīt Pīters uz kungu, bet kungs pat muojuos nagrib laist. Svātais Pīters lyudzās īlaist kot kaidā klāvā, voi cytā breivā kuormā. Kungs beiguos atļaun jam nūsavītūtīs kurku kambarī. Pīters īdadzynoj svecīti un vysu nakti skaita puotorus. Kungs gaida, gaida Dīva, bet nikai navar sagaidīt; gūdu otkon atlīk uz trešū dīnu.

Trešā dīnā nagaiss puorsavērš par lelu auku. Uz kungu atīt kaids vecīts, tys beja pats Dīvs. Īraudzējis vecīti, kungs pat aizsaklīdz: "Vīni tikai ubogi volkuojos, bet Dīvs vys naīt."

Vecīts nateik pījemts muojuos, bet nīmītuots kurku kambarī. Vecīts īdadzynoj divi svecītes un īsuoc skaitīt gruomotā. Ap kaidom pušnaktem klētī nūsalaiž engeļs un prosa vecīšam: "Dīvs, mežsorgam dzyma dāls, kaidu laimi jyus jam atvēlēsit?"

"Kaida laime tāvam, taida lai ir ari dālam," atbild vecīts. Engeļs pazust. Vecīts otkon skaita gruomotā. Par kaidu laiciņu engeļs pasaruoda nu jauna un prosa vecīšam: "Dīvs! tierguotuojam dzyma dāls, kaidu laimi jyus jam atvēlēsit?"

"Kaida laime tāvam, taida lai ir arī dālam," atbild vecīts.

Engeļs pazust. Vecīts arvīn skaita gruomotā. Vēl par kaidu laiciņu atskrīn engeļs un prosa vecīšam: "Dīvs! kunga bobulīšam dzyma dāls, kaidu laimi jyus jam atvēlēsit?"

"Kunga bobulīšam byus arī kunga laime," atbild vecīts.

Atīt dīna, vecīts aizīt prūjom. Meitene vysu radzātū un dzierdātū izstuosta sovam tāvam, kungam. Kungs nu dusmem nazyna, kū darīt, jis syuta pi bobuļa sovu sulaini, lai tys izzynoj, voi pareizi tys, kas tika stuostīts nu juo meitas. Sulaiņs atsagrīzīs aplīcynoj, ka patīši paguojušā naktī bobuļam ir dzimis dāls. Kungs līk sajyugt zyrgus un pats dūdās pi bobulīša, lai nu juo nūpierktu šū bārnu. Bobulīts, byudams nabogs, arī puordūd sovu bārnu. tikai ar tū nūrunu. ka moksa par jū byutu tys zalts, ar kuru jū kungs varātu apbērt. Kungs apbēris bārnu ar zaltu, jis pajem jū sev leidza. Pabraucis kaidu gobolu, kungs līk kučeram īsvīst bārnu snīgā. Kučeram žāl bārna un tuodēļ, jis, īguojis kryumūs, atraun kažūkam pīdurkni un jimā īlīk bārnu. Par kaidu laiciņu brauc vīns tierguotuojs. Jis klausās: kryumūs klīdz mozs bārns. Atradis kryumūs bārnu, viņš pajem jū pi sevis. Pa ceļam tierguotuojs ībrauc pi kunga un izstuosta, ka kryumūs pacēlis mozu bārnu. Kungs lyudzās, lai tierguotuojs jam puordūd, runuodams, ka jam ir klyba meita, kurai nava kuo darīt. Tierguotuojs puordūd kungam atrostū bārnu. Kungs tyulīt līk sulaiņim aizvešt un īsvīst bārnu jyurā, jo natuoļi beja jyura, kuŗa naaizsola pašūs lelūs soltumūs. Sulaiņi izpylda kunga pavēli, jī aizvad bārnu uz jyuru, bet jīm teik bārna žāl un tuodēj jī īlīk jū mucā un palaiž jyurā. Nav zynoms, cik ilgi bārns pluovuoja jyurā, bet beiguos šei muca izpluovoj pi vīnas baznīcas jyuras molā. Baznīckunga kolps izlauž mucai dūnas un par breinumu īrauga vydā bārnu. Par šū gadījumu kolps pastuosta baznīckungam, kurs bārnu audzēt pajem pi sevim. Jis bārnu nūkrista par Aizmierstū Ontonu.

Par laiku Ontons izaug skaists puisāns un baznīckungs jū atdūd školā. Aizmierstais Ontons školā muocuos ļūti labi, ir pyrmais školāns. Kaidu reizi kungs braukdams gar šū baznīcu, ībrauc pi baznīckunga vīsūs. Runa pa runai un baznīckungs izstuosta, ka pi juo izaudzis jyuras molā mucā atrostais bārns un asūt ļūti gudrs jauneklis. Kungs nūpratis, ka tys ir bobuļa dāls. Jis lyudza baznīckunga puordūt jam šū jaunekli, syuleidamīs, ka jam naasūt dāla. Baznīckungs arī puordūd Aizmierstū Ontonu kungam.

Kungam vajadzīgs beja braukt pa darišonom un tuodēļ jis uz sovu muižu palaiž jaunekli vīnu, īdūdams jam aiznest saimnīcai gruomotu, kuŗā jis beja pavēlējis Aizmierstū Ontonu nūnuovēt. Ceļā jaunekļam aizīt prīkšā vīns vecīts, kurs izprasējis, nu kurīnes jis īt, un izzynuojis, ka jauneklis nas kaidu gruomotu, paprosa jū paskatīt. Jauneklis nagrib dūt, bet vecīts tūmār izprosa. Puorskaitējis gruomotu, vecīts jam jū un saplēš, bet juos vītā pīroksta cytu, kurā kunga vuordā pavēļ muižas saimnīcai atdūt sovu skaistū meitu par sīvu šuos gruomotas nūdevējam, cytaidi jai draudūte nuove. Apturējuse nu sova veira taidu pavēli, pret sovu gribu saimnīca tyulīt nūtaisa sovai meitai ar Aizmierstū Ontonu boguotas kuozas.

Par kaidu laiku atsagrīž muojuos pats kungs un, izzynuojis nūtykumu, palīk voi troks, bet jam tūmār žāl sovas meitas un tuodēļ jis tyulīt nanuovej Aizmierstū Ontonu. Bet kungs nikai navar apsamīrētīs ar tū, ka bobula dāls palīk juo vītā, lai gon jam pošam vairs nabeja labi nuovēt sovas meitas veiru.

Jis grīž pi rogonom pēc podūma. Rogonas īteic jam syutīt Aizmierstū Ontonu pi valna izvaicuot, kuodēļ kunga uobeļu duorzā puorstuojuši augt uobuļi, jo nu valna nogim jis dzeivs vairs neizrausīs. Pījēmis šūs gudrību, kungs aizsyuta Aizmierstū Ontonu pi valna izvaicuot, kuodēļ juo duorzā vairs naaug uobuļi. Aizmierstais Ontons dūdas ceļā. Jis īt kaidam vacam rasnam ūzulam garam. Ūzuls vaicoj: "Kur tu, Aizmierstais Onton, tai ej?"

Jis izstuosta, ka īt pi valna. Ūzuls juo suoc lyugt, lai izvaicoj nu valna, kuodēļ jam tai ilgi ir juodzeivoj vacam, un voi navar kai atstuot šū dzeivi. Aizmierstais Ontons apsajem vysu izvaicuot. Īt vēl kaidu laiku - verās : ceļa molā ar kaids zemnīks. Zemnīks prosa, kur ceļa veirs ejūt. Aizmierstais Ontons izstuosta, ka ejis pi valna. Zemnīks prosa pavaicuot, kuodēļ juo teirumā naaugūte vairs maize. Jis pīsajem izvaicuot vysu.

Vēļ īt un sastuop vīnu kungu.

"Kur tai ej?" vaicoj kungs.

Jis iztusosta, ka ejis pi valna. Kungs lyudzas. izzynuot, kur palykuse juo pazudušuo meita. Aizmierstais Ontons apsajem izvaicuot. Īt, īt - beiguos jis pīīt pi kaida tylta. Tikkū jis izīt uz tylta - dzierd, kai tylts vaicoj: "Kur tu ej?"

"Pi valna," atbild Aizmierstais Ontons.

"Esi tik lobs, pavaicoj, cik ilgi man ir juostuov, un cik ilgi vēļ munus suonkaulus meis zam kuojom un treis gryutī skrituļi?"

"Labi, izvaicuošu," jis atbild.

Beiguos Aizmierstais Ontons nūīt pi valna pils. Pilī jū sateik skaista jauna meita. "Kai tu te tyki?" īzaklīdz jaunova.

Jis izstuosta vysu. Jaunovai Aizmierstais Ontons ļūti pateik, jei jū sajem ļūti lobi. Par kaidu laiciņi jī dzierd, ka suoc zeme reibēt.

"Vai, tys muns veirs, tyulīt lein aiz cepļa, cytaidi tev nuove."

Aizmierstais Ontons aizlein aiz cepļa. Īskrējis vains nūsa krota, īraun kaidas reizes dagunā un teic: "Fu, es te saūžu krīstīga cylvāka smoku."

"Kas te dūs kristīgu cylvāku?" atbild jaunova. "Še lobuok uzkūd!"

Kad valns beja paēdis, jis pavēļ jaunovai paīskuot jam golvu. Jaunova īskoj, īskoj un tad vaicoj valnam: "Kū tys nūzeimoj? Es itkai pīsnaužu un dzieržu, kai Aizmierstuo Ontona , kai ūzula bolsu, kurs vaicoj, cik vēļ ilgi jam byušūt juodzeivoj un voi navars atsasvabynuot nu šuos dzeives."

"Muļķis, jo jis tam ūzulam apsītu jūstiņu, tad tys tyulīt nūsaguoztūs un zam ūzula jis vēļ atrostu lelu zalta kotlu." Paīskuojuse vēļ kaidu laiciņu, jaunova otkon īsuoc runuot:

"Es kai pīsasnaužu un dzierdu kai zemnīka bolsu, kurs vaicoj, kādēļ juo teirumā naaugūte maize."

"Vajadzīgs art na nu kolna, bet pret kolnu, tūreiz maize augs,`` atsasauc valns.

Vēļ īskoj : "Es otkon pīsasnaužu un it kai kaida kunga bolss vaicoj : kur palykuse juo meita."

"Tu tak esi tei pazudušuo meita," atbild valns. "Kad tu moza beji un škaudoj, tad tova muote naatbildēja: esi vasala, tuodēļ tu pazudi."

Vēļ īskoj, tad par kaidu laiciņu jaunova otkon īsuoc runu: "Es dzieržu, kai tylts vaicoj, cik ilgi vēļ jam juostuov."

"Izspļautu, nūreitu divpadsmit kugju un vairs navajadzētu stuovēt," atsasauc valns.

Jaunova otkon īskoj, tad jautoj : "Man it kai mīgā vaicoj kaids kungs, kuodēļ juo duorzā naaugūt uobuļi."

"Vajadzīgs sausūs zorus izgrīst un tad augs uobuļi," atbild valns un pīsatryucīs aizaklīdz: "Kai es nūvēlēju! Nu palīc vīna, man juosalaiž ceļā."

Valns aizskrīn. Aizmierstais Ontons izlein nu cepļa un, pajēmis jaunovu, laižas bēgt nu valna pils. Jī pīskrīn pi tylta. Tylts vaicoj : "Nu, voi izzynuoji, kū par munu likteni?"

"Puorīšu puori - pasacīšu," atbildējis.

Kad jī jau beja puori, Aizmierstais Ontons izstuosta tyltam, kai beja valns teicis. Tylts tikkū izspluovja kugjus, kai sajuka. Sajutis jaunovas bēgšonu, valns devjās pēc juos, bet kad jis pīskrēja pi tylta, tys pošlaik jau beja sabrucis un valns palyka vīns lomuojūtīs uz sovas solas.

Atsagrīzdamīs uz muojom, Aizmierstais Ontons atdūd kungam juo pazudušū meitu, izstuosta zemnīkam, kai vajadzeigs art, lai maize augtu, tad apsējis ap ūzulu jūstiņu, jis sadaboj zalta kotlu. Muojuos jis izstuosta sovam tāvučam, kas ir juodora, lai duorzā uobuļi augtu, pēc kam kungs puorstuoja vairs naīredzēt Aizmierstū Ontonu un svētēja juo laulību ar sovu skaistū meitu.