Bagātais Mārtiņš bija tik bagāts, ka viens pats varētu par skaidru zelta naudu atpirkt visus Kurzemes kviešu laukus ar visiem salmiem, visas magazīnas klētis ar visiem graudiem un visus mežus ar visiem kokiem.

Kādā dienā viņš taisīja lieliskas balles: no pat baznīcas līdz savām durvim viņš noklāja deķus un uzlūdza pašu Dievu ballēs. Visu dienu cep, brūvē, vāra un ir - visu smalkāko. "Nebūs jau šādi, tādi viesi, pats Dievs būs pie bagātā Mārtiņa ballēs."

Ir jau novakars, bet pa izklātiem deķiem vēl nenāk neviens; metās jau tumšs, bet vēl Dievs nav ieradies.

Līdz ar labu patumsu pienāk kukņā kāds sirms nabadziņš un lūdzas nakts māju. Bet bagātais Mārtiņš negrib par to nekā dzirdēt: kur pats Dievs uzlūgts ballēs, tur jau nevar pieņemt šādus, tādus ubagus! Bet bagātā Mārtiņa mazā meitiņa lūdz, lai nedzenot vis veco krusttēvu projām, kur šis vairs tumsā varot iet? Bagātais Mārtiņš beidzot atļauj arī nabadziņam palikt pa nakti, bet viņam turpat kukņā jāguļ. Vecītis ir ar to pilnā mierā, patencina un liekas tūliņ turpat gulēt.

Bet gaidītais viesis - Dievs -kā nenāk, tā nenāk. Bagātais Mārtiņš tomēr nezaudē vis vēl dūšu. "Nākt viņš nāks, vai agri, vai vēlu, jo viņš jau to piesolīja, kad lūdzu. Tik ātri viņš tik nevar iztikt, vai Dievam gan maz darīšanu? Te viens lūdz, te otrs sūdzas, te trešais brēc. Kamēr tos visus apmierina, paiet jau arī savs laiks."

Viņš gaida vēl kādu laiku, kamēr tam sāk nākt miegs, bet gulēt nevar iet. Kad Dievs nāks, kas tad viņu sagaidīs? Mārtiņš liek turpat kukņā pie durvim uztaisīt sev gultu un sāk Dievu gaidīt gulšņus. Tā caurmiegā guļot, viņš dzird, ka viens ienāk kukņā un sāk runāt. Viņš pusmiegā klausās: "Dievs! kāda laime. tiem būs, kas šonakt dzims? Tagad patlaban dzimst trīs dēli: ķēniņam, kaimiņu kungam un tepat, kaimiņu pagastā, nabaga atraitnei."

"Kas ķēniņš dzimis - būs ķēniņš, kas kungs dzimis - būs kungs, bet nabaga atraitnes dēls apprecēs bagātā Mārtiņa meitu.``

Beidzamā runātāja balss ir tīri tāda pati lēna un mīlīga, kā vakar vakarā pienākušā nabadziņa. Mārtiņam šaujas prātā, kad tik tas pats vecītis nebūs bijis Dievs? Viņš lec augšā un iet skatīties, vai nabadziņš patiesi ar kādu runā, bet tur vairs nav ne nabadziņš, ne viņa kulītes, ne arī cita kāda. Nu gan bagātais Mārtiņš skaidri noprot, ka vakar vakarā pienākušais nabadziņš bijis pats Dievs, bet kas to varēja domāt, ka tas nāks tik vienkārši - par nabadziņu? Būtu Mārtiņš to zinājis, tad gan večiņu būtu uzņēmis citādi, bet kas bijis, tas bijis.

Tik par to bagātais Mārtiņš nevar apmierināties, ka nabaga atraitnes dēls apprecēšot viņa meitu. Tas jārauga kautkā izjaukt. Tūliņ otrā rītā viņš brauc meklēt nabaga atraitni un patiesi to ari atrod ar viņas spirgto dēliņu turpat kaimiņu ciemā. Bagātais Mārtiņš sola par viņas dēliņu veselu pūru zelta naudas. Nabadzīte negrib, negrib pārdot savu dēliņu, bet kad uzskata uz galda lielo čupu spožo dukātu un citur visur kailo nabadzību, pārdod arī. Bagātais Mārtiņš paņem puisēnu un brauc atpakaļ uz mājām.

Mežā ticis; Mārtiņš iedod puisēnu kučierim, pavēl to nokaut un sirdi viņam atnest. Kučieris ieiet mežā, bet viņam mazā tārpiņa žēl, kā lai tādu var nomaitāt? Viņš skatās apkārt, kur varētu maziņo nolikt, un ierauga turpat uz sūnām zaķi guļot. Kučieris noķeŗ zaķi, nokauj to, izņem viņa sirdi, noliek mazo puisēnu zaķa midzenī un iet atpakaļ pie bagātā Mārtiņa. Šis paņem zaķa sīrdi puisēna sirds vietā un ir it mierīgs.

Pa to pašu ceļu gadās braukt mācītājam. Viņš pret to pašu vietu izdzird tā kā bērna balsi un iet mežā raudzīt, kas tur brēc. Viņš atrod mazo puisēnu zaķa midzenī, ņem to klēpī, ved uz mājām un audzina kā savu dēlu.

Tā tas nu velkas kādus septiņus gadus. Te kādu reizi atbrauc bagātais Mārtiņš pie mācītāja viesos. Pa mācītāja muižu skraida apkārt tāds dūšīgs puika, tā septiņu gadu. Bagātajam Mārtiņam viņš pārliekam patīk. "Kur tu tādu puiku ņēmi?" viņš prasa mācītājam, "vai tas tavs paša dēlēns?"

"Kur nu mans paša!" mācītājs atteic. "Priekš kādiem septiņiem gadiem braucu tepat caur mežu, dzirdu bērna balsi, eju raudzīt: bērns guļ uz sūnām un raud. Neviena cilvēka nebija tuvumā, paņēmu puiķeli un tā viņš man nu tāds izauga."

Bagātajam Mārtiņam tik tā vien nāk prātā, ka šis ir tas pats ,puisēns, ko priekš septiņiem gadiem nopirka no atraitnes un iedeva kučierim nokaut. Viņš sola mācītājam par puiku divus siekus zelta naudas, mācītājs par to neatdod, bet par pūru gan: Bagātais Mārtiņš aizmaksā mācītājam pūru zelta naudas un ved puiku līdz uz mājām, lai to varētu atkal kautkā nobeigt. Mājās Mārtiņš liek uztaisīt jaunu mucu, ieliek puiku iekšā un palaiž jūŗā. Viļņi pārnes mucu otrā pusē un izsviež malā. Kādai meitai gadas nākt pēc ūdens, viņa atrod mucu, dzird, ka tur iekšā kautkas bubina. Meita aiziet un pastāsta to savai cienmātei. Šī atnāk un liek taisīt mucu vaļā.

Visiem par brīnumu, no mucas izlien tāds skaists, žirgts puika. Cienmāte prasa, kas viņu tur ieslodzījis? Ko nu puika zin, kas viņu licis mucā un kādēļ. Viņš atteic : "Viens mani nopirka un ielika!"

Cienmātei neviena bērna nav, vīrs arī tai jau nomiris, viņa zēnu pieņem dēla vietā.

"Tu būsi mans dēls un mana laime," viņa saka. Puika nu paliek pie savas audžu mātes un te viņam klājas ļoti labi. Arī cienmātei iet tagad pavisam citādi. Kamēr viņas vīrs miris, viņai klājies ar tirgošanos ļoti slikti, bet līdz ko atrastais zēns pieņemts dēla vietā, viņai iet dienu no dienas spožāki: viņas kuģi dodas ar visiem vējiem uz visām pasaules pusēm, aizved dārgas preces, pārved naudu.

Tā nu bija pagājuši kādi desmit gadi. Kādā dienā bagātais Mārtiņš ir jūrmalā un redz, ka kuģi iet no vienas puses uz otru, ka zvēro vien. Viņš sāk apprasīties, kam šie kuģi piederot. Tie viņam atteic, ka visi kuģi un bagātība piederot aiz jūŗas kādai atraitnei. Kad viņas vīrs nomiris, viņa palikusi ļoti nabaga, bet priekš kādiem desmit gadiem viņa atradusi jūrmalā, jaunā mucā, kādu septiņu gadu vecu puiku, pieņēmusi to dēla vietā un no tā laika viņai ejot augsti.

Bagātais Mārtiņš tūliņ noprot, ka puika nav neviens cits, kā viņa paša mucā ieliktais un jūŗā palaistais. Viņš sataisās braukt pāri jūŗai un pirkt zēnu trešām lāgām.

Bagātais Mārtiņš atbrauc pie cienmātes un patiesi atrod to pašu puiku, ko priekš desmit gadiem ielicis mucā, bet kas tas nu iztaisījies par staltu jaunekli. Kad nezinātu, tad nemaz vairs nevarētu pazīt. Starp citu, bagātais Mārtiņš prasa cienmātei, vai viņa puiku nepārdodot? Šī par to negrib ne dzirdēt. "Es viņu mīlu kā savu dēlu, un lai es to ietu pārdot!"

Bagātais Mārtiņš izdomā viltību. Viņš noraksta grāmatu uz mājām un ieraksta, kas to grāmatu nones, to vajaga nekavējoties nokaut, un prasa cienmātei, vai viņas audžu dēls to nevarētu aiznest uz viņa mājām?

"Lai viņš dara, kā pats grib. Ne es viņam teicu, lai nes, ne lai nenes," cienmāte atteic.

Bagātais Mārtiņš pats runā jauneklim, tas ir ar mieru nest. Mārtiņš piekodina, lai tik nododot grāmatu pats ar savu roku. Pāri jūŗā tikušam, viņam piebiedrojās kāds vecītis un prasa,kur viņš iešot. "Man jānes uz bagātā Mārtiņa mājām grāmata."

"Dod man, es aiznesīšu," vecītis tam prasa.

"Nē, es nevaru citam dot, man pašam tā jānodod ar savu roku."

"Nu, ja vairāk ne, tad parādi, kāda tā grāmata izskatās," vecītis teic. Jauneklis izvelk aizzieģelēto grāmatu un iedod vecītim. Tas pēc brītiņa atdod grāmatu un abi izšķiŗas.

Jauneklis atdod grāmatu bagātā Mārtiņa sievai. Šī izlasa, liek aizbraukt pēc mācītāja un jaunekli salaulā ar bagātā Mārtiņa meitu. Nu ir Dieva nolēmums piepildījies, nabaga atraitnes dēls apprecējis bagātā Mārtiņa meitu.

Brauc bagātais Mārtiņš mājās un priecājas, viņš domā, ka atraitnes dēls būs nokauts, jo grāmatā stāvējis, ka tās nonesējs jānokauj. Bet kā viņš brīnās, kad atraitnes dēls nāk saķēries ar viņa meitu tam pretim. Mārtiņš zils, melns aiz dusmām, vēlētos sprāgt no ādas ārā, bet neko darīt, sieva parāda grāmatu un tur stāv melns uz balta: "Grāmatas nonesēju vajaga salaulāt ar manu meitu!" Mārtiņš nevar saprast, kā tas tur gadījies, bet akurāt viņa paša rakstu zīmes.

To viņi neviens nezin, ka vecītis, jauneklim grāmatas nesot, tās pārmainījis.

Bagātais Mārtiņš tomēr vēl nav ar mieru. Kad arī ir, ir salaulāti, bet viņš vēl grib znotu nobeigt. Viņš uzaicina znotu medībās. Abi aizjāj. Tikko mežā tikuši, viņš mērķē uz znotu un šauj vaļam, bet nekrīt vis znots, nokrīt viņa labākais suns. Bagātais Mārtiņš redz, ka pats ar zņotu gan nevarēs nekā iesākt. Viņš to sūta pie velna. "Aizej uz elli un apprasies, kurš ir bagātāks, bagātais Mārtiņš, vai velns?"

Mārtiņš domā: "Nu gan vairs viņš dzīvs nepārnāks."

Znots tūliņ dodas ceļā. Viņš nonāk pie platas upes, kur liela, liela zivs ir tilta vietā. Zivs tam prasa: kur iešot? Viņš tai atbild: tā un tā - bagātais Mārtiņš to sūtījis pie velna prasīt, kuŗš no viņiem abiem bagātāks: bagātais Mārtiņš vai velns?

Zivs saka: "Kad tu tur nonāc, tad lūdzams piemini mani arī, cik ilgi man te vēl jākalpo par laipu?"

Aiz upes gabalu gājis, Mārtiņa znots ierauga kādā kalnā kūņojoties vīru ar koka kāju. Vīrs tam prasa: kur iešot?

"Man jāiet pie velna prasīt,kuŗš bagātāks: bagātais Mārtiņš, vai velns?"

Vīrs lūdzās: "Kad tev tur iešana, tad piemini mani arī, cik ilgi man vēl te jāgrozās?"

Mārtiņa znots to apsola un nu naigi vien turpina savu ceļu, kamēr nonāk ellē. Velns pats nav mājās, tikai viņa sieva sēž kambarī un šuj. Šī izbīstas un saka: "Vai, skaisto jaunekli, kas tevi te atpūtis? Kad mans kungs pārnāks, viņš tevi saplēsīs dzīvu."

"Kad jau plēš, plēš, ko es tur varu darīt? Mans sievas tēvs, bagātais Mārtiņš, mani sūtīja."

Un nu viņš ņemas izstāstīt skaidri un gaiši, kādēļ viņš sūtīts un ko vēl ceļā viņam zivs un kokkājis likuši pieminēt. Velna sievai iežēlojās nabaga jaunā vīra, viņa to pataisa par kniepadatu, iesprauž turpat šuveklī un solās likt savam kungam minētos jautājumus priekšā.

Ne cik ilgi, te velns klāt, liels, briesmīgs, spalvains tēviņš ieskrej iekšā un nopurinās: "Kas te par svešu smaku?" viņš zvērošām acim jautā, "vai te nav kāds cilvēks?"

"Nē, nav bijis neviens," sieva atteic, "tu pats, pa pasauli skraidīdams, esi saodies cilvēku smaku un to tagad te meklē. Nāc labāk, es tev paieskāšu galvu."

Velns noliek savu spalvaino galvu sievas klēpī un šī sāk ieskāt un par šo to runāt. Uz reizi viņa prasa: "Es esmu dzirdējusi par kādu bagātu Mārtiņu; kuŗš gan no jums ir bagātāks: tu vai viņš?"

"Viņš jau nav ne trešo tiesu tik bagāts kā es," velns lepni atbild.

"Tad, ko es tev vēl gribēju prasīt," sieva atkal uzsāk, "kas tā par zivi, kas tur pār to plato upi, un cik ilgi viņai tur vēl jāpaliek?"

"Kad viņa būtu gudra, tad jau sen būtu vaļā. Viņai tik vajaga paplunčināt ar asti ūdeni, kamēr kāds iet viņai pāri, tad gājējam būs jāpaliek viņas vietā."

Sieva sāk runāt atkal par citām lietām un tad prasa: "Ko tu domā, vai tur tam vīram kalnā ar to koka kāju vēl ilgi būs jāgrozās?"

"Arī tam tur jāpaliek, kamēr viņu kāds atsvabinātu: iesistu ar rungu pa sāniem, tad viņš pārvērstos par naudu."

Mārtiņa znots, kniepadatas izskatā, visu to noklausījies, nu tikai nogaida, kamēr velns aizmigs, lai varētu sākt kāpt uz mājām. Velns drīz aizmieg un znots aiziet.

Pie kalna ticis, viņš paņem rungu un dodas pie vīra. Tas jau pa gabalu prasa, kas bijis, cik ilgi viņam te jāgrozoties. Mārtiņa znots neatsaka nekā, bet tikko klāt, tad griež vīram ar rungu pa sāniem. Viss tik nodžinkst vien - un tai vietā tāda čupa naudas, ka spiguļot spiguļo. Znots iegrābj naudu maisā un dodas uz priekšu.

Pie upes nonākušam, zivs jau viņam pa gabalam sauc pretī: kādas ziņas viņš nesot?

"Pag, pag, pāriešu pāri, atpūtīšos, tad dabūsi visu zināt." Viņš pāriet un saka: "Ja pašļakstināsi ar asti ūdeni tai brīdī, kad kāds pa tevi ies pāri, tad gājējam būs jāpaliek tavā vietā."

"Kad to būtu ātrāki zinājusi, tad tev gan vajadzēja palikt manā vietā," zivs dusmīgi atteic.

Bagātā Mārtiņa znots atnāk it sveiks un vesels mājās un dod sievas tēvam naudas kuli: "Velns trīs reizes bagātāks par jums; viņš vēl man šodien iedeva šo naudas kuli, lai jums to pārnesu."

Bagātais Mārtiņš nezin, ko lai ar savu znotu iesāk : ne pats velns viņam nevar neko darīt! Vēl viņš domā beidzamo līdzekli izlietot. Viņam aiz celma mežā ir lieliski darvas un ogļu cepļi. Vakarā viņš aiziet pie cepļiem un piekodina strādniekiem: "Kuŗš rītā no rīta agrāki pie jums atnāks, to ņemiet un bez kādas žēlastības sadedziniet! Neklausaities, kad viņš saka, ka esot kunga radinieks, vai pats kungs, dariet tik, kā es sacīju. Bez žēlastības ugunī iekšā, citādi es jūs visus likšu sadedzināt."

Strādnieki apsolās. Otrā rītā bagātais Mārtiņš sūta savu znotu uz cepļiem apskatīties, vai ļaudis arī strādā. Znots, nekā ļauna nedomādams, iet. Ceļā viņu sastop tas pats vecais vīriņš, kas bija arī toreiz, kad viņš nesa grāmatu. Vecais vīriņš saka: "Gar baznīcu, dēliņ, nekad gaŗām neej, bet iegriezies iekšā pielūgt Dievu! Arī krogā vari ieiet, tur tu redzēsi daudz patiesības, gan ļaunu, gan labu, bet uz slikto neklausies, paturi tik to labo."

Mārtiņa znots iet gar baznīcu, redz durvis vaļam un iet pielūgt Dievu. No baznīcas iznācis, viņš ieiet krogā apklausīties, ko tur spriež. Tikai pēc laba laiciņa viņš turpina savu ceļu uz cepļiem.

Bagātais Mārtiņš pēc brīža dodas savam znotam pakaļ, lai redzētu, vai to arī no tiesas sadedzina. Pie cepļiem nonācis, viņš nekā sevišķa nemana un prasa strādniekiem, vai kāds jau sadedzināts? Šie atminas par vakarējo piekodinājumu, ķeŗ bagāto Mārtiņu rokā un nes sviest ceplī. Gan nabaga vīrs lūdzās un apgalvo, ka viņš neesot dedzināms, esot pats bagātais Mārtiņš, bet kas uz viņa bļaušanu drīkst klausīties? Viņš jau pats pie nāves soda piedraudējis pirmo atnācēju sadedzināt, vai tas kunga rads, vai kungs pats. Nelīdz ne lāsti, ne pātari: bagāto Mārtiņu iesviež ceplī un sadedzina.

Pa tam pienāk arī bagātā Mārtiņa znots. Nu tik viņš dabū zināt, ko viņa sievas tēvs ar to bijis nodomājis. Viņš pateic Dievam, ka tas viņu paglābis, iet uz mājām un dzīvo ar savu sieviņu bagātā Mārtiņa vietā laimīgi.

P i e z ī m e. Gluži tādu pašu pasaku ir uzrakstījis H. Skujiņa no A. Kārkliņa Mēŗu pagastā. P. Š.