Vienā ciemā dzīvojuši divi saimnieki : viens ļoti bagāts, otrs gluži nabags; viņi bijuši tuvi rada. Otrā gadā nabadziņš nomiris, atstādams atraikni ar nepieaugušu dēlu. Nu bagātais paņēmis atraiknes māju un vēl piespiedis vecu cilvēku gŗūti strādāt, citādi kā to nedarījusi - mērdējis badā ar visu dēlēnu.

Reiz bagātnieka mājā ienācis nabags un lūdzies gabaliņu maizes; bet bagātais saimnieks atcirtis, nievādams: "Ej pie citām plukatām!"

Nabags gājis pie nabaga atraiknes; bet projām iedams ieteicies tā, kā bagātais dzird: "Iešu pie tās atraiknes, kuŗas dēls reiz šīs abas mājas valdīs - tā jau gan mani neatstās neēdušu."

Tie vārdi bagātajam ķērušies pie dūšas ; viņš tūdaļ saaicinājis visādus zīlniekus un apvaicājies : vai tas varētu notikt, ka atraiknes dēls abas mājas valdītu? Zīlnieki atteikuši: "Tev jādabū no elles zelta kauss, tad varētum tuvāki pateikt."

Nu bagātais bijis lielās bēdās: kā kausu dabūt? Pašarn bail ellē iet, cits arī neies neviens. Beidzot sagudrojis : sūtīs atraiknes dēlu - tas tagad diezgan liels izaudzis un tik muļķis arī nav. Atsaucis atraiknes dēlu un teicis tā: "Ej ellē zelta kausu pārnest!"

Dēls atteicis: "Kāpēc es ellē iešu par velti? Atdod man savu meitu par sievu, tad jā."

Bagātais saraucis pieri; bet drīzi apķēries: "Varu solīt arī tagad; ja pārnesīsi kausu, teikšu: nu vairs meitu nedomu." Un tā iesolījis to meitu. Dēls tūdaļ sasējis ceļa somu un aizgājis uz elli. Ceļā bijis jāiet gar tādu pilsētu, kur pašā vidū bijusi ābele. Šī ābele senāk uzturējusi visu pilsētu, bet tagad sākusi kalst un nedevusi neviena ābola. Pilsētnieki nu lūguši dēlu: "Ellē būdams, parunā, kas tai ābelei par vainu."

Dēls apsolījies un aizgājis tālāk. Otrā dienā gadījies gar tādu pilsētu iet, kur nebijis ūdens.

Pilsētnieki asarām lūguši dēlam: "Ellē būdams, parunā, kādēļ mums ūdens trūkst."

Dēls nosolījies un aizgājis tālāk. Trešā dienā nogājis tādā pilsētā, kur visi bijuši nobēdājušies un melnās drēbēs staigājuši; tie lūguši dēlam: "Ellē noiedams, parunā, kur mūsu ķēniņa meita palikusi."

Dēls nosolījies un aizgājis tālāk. Beidzot notapis pie lielas platas upes. Tur atkal pārcēlējs lūdzies: "Pārcelšu tevi pāri, bet parunā ellē, kad tikšu vaļā. Trīs gadi jau sēdu laivā un neviens mani neatlaiž."

Labi, dēls pārcēlies upei un nosolījies runāt. Nu gājis tādu gabalu viņpus upes; te piepēši nogrimis un iekļuvis ellē, kur bijis tik tumšs, lai acī duŗ. Grābstījies, grābstījies - beidzot atradis vienu ēku un līdis iekšā. Iegājis: nav neviena cilvēka; bet te varējis mazākais redzēt - tas arī labums. Tā nu izstaigājies pa visām istabām, kamēr tad pašā dibinā atradis nelielas durvis, ar lūku aizsietas. Atraisījis lūku un lēnām kāpis iekšā; tur ieraudzījis pie mazas uguntiņas daiļu sievieti ar asiņainiem pirkstiem un noraudātām acim. Šis nodevis labdienu; bet tā satrūkusies: "Ai, ciema brāl, kur tu esi ietapis! Pārnāks mans saimnieks, tas tevi nožņaugs - man tevis žēl. Agrāk, kad vēl zemes virsū dzīvoju, tad man cilvēku nebija tik žēl, bet tagad, kur pašai nelabi klājas, man katrs pie sirds pieaudzis. Redzi, kādi mani pirksti asiņaini: man jāpašuj no cilvēku nagu galiņiem - kas svētdienās griezti - šī cepure ; bet nagu galiņus nevaru un nevaru sašūt; līdz ko liktu kādu klāt un mēģinātu ar adatu piedurt, te adata paslīdējusi nadziņam gaŗām un pirkstā iekšā."

To dzirdot, dēlam sirds iežēlojās par meitu; bet meita atteica: "Ko žēlojies par mani, saki labāk, lai tevi žēloju, citādi dzīvs nepaliksi. Lien te pagultē noslēpties, varbūt, viss var vēl par labu izgriezties."

Dēls ielīdis pagultē un izstāstījis, kā īsti nācis, ko ceļā dzirdējis. Līdz to izstāstījis, te velns arī mājā: kas te par cilvēku smaku esot?

"Nav smakas, nav; tev laikam pašam smaka līdz!" meita atteiksui.

"Var gan būt, jo visu dienu ap cilvēkiem vien esmu dauzījies. Bet nu iesim gulēt; kā redzu, cepuri vēl neesi pašuvusi, tādēļ nāc manā gultā! Ja pašūsi kādreiz cepuri, tad tiksi savā gultā."

Šie apgulušies. Bet necik ilgi - meita sāk raustīties un mētāties pa gultu. Velns atmožas: "Kas nu?"

"Jā, mani moka cilvēku sapņi. Redzēju cilvēku te ellē zelta kausu meklējam un mums tāda nemaz nav."

"Kā nu nav? Ir gan, tepat pagalvī ir; bet nu gulēsim!"

Labi, guļ atkal. Te pa brītiņam meita sāk otrreiz raustīties pa gultu. Velns atmožas : "Kas nu?"

"Jā, mani moka cilvēku sapņi. Redzēju citā pilsētā nokaltušu ābeli, citā ūdens trūkumu, citā ķēniņa meitu nozagtu. Ko tas nozīmē?"

"Ko tas nozīmē! Tas nozīmē, ka zem ābeles mazs bērniņš parakts; lai izrok to un paglabā pieklājīgi, tad ābele atspirgs un nesīs augļus. Tai otrā pilsētā atkal avots tādēļ izsīcis, ka tur nabags noslīcinājies; lai izrok to - būs ūdens. Bet kādēļ tad viņi nabagu atstūma, ne maizes garoziņu nenovēlēdami, tādēļ tas tikai slīcinājās un padarīja to postu. Un trešā pilsētā, ko viņi tur velti bēdājas. Zagtā ķēniņa meita esi tu; bet kādēļ tad toreiz pilsētnieki arvienu kurnēja: "Lai velns to ķēniņa meitu parautu, lai velns parautu, cik tā cietsirdīga!" Are, es parāvu arī un nu šie žēlosies. Bet ja viņi spētu, dabūtu arī tevi atpakaļ; jo te zem pagalvja ir zelta tabakas sietiņš; ja kēniņš to dabūtu rokā un rītā, saulei lecot, sietiņu turētu tā, ka atspīdums iespīdētu istabā, tad tu pārkļūtu mājā. Bet nu gulēsim!"

Labi, guļ atkal. Te pa brītiņam meita trešreiz raustās pa gultu. Velns atmožas: "Kas nu?"

"Jā, mani moka cilvēku sapņi. Redzēju upmalā pārcēlēju trīs gadi darbā un neviens to neatlaida."

"Lai viņš netura to zelta mucu klāt, ko toreiz bagātniekam nolaupīja, un lai, kādu pāri celdams, iedod paairēt citam, tad kļūs vaļā. Bet nu gulēsim!"

Rītā velns, līdz ko modās, aizsteidzās projām, un dēls nu izlīda no gultas apakšas, paņēma zelta kausu, zelta tabakas sietiņu, apsolīja meitai, par to labumu, ka paslēpusi viņu, ka izvīlusi velnam padomus - ar sietiņu atpestīt, un tad aizgāja savu ceļu. Mājā iedams, pamācīja pārcēlējam, kas darāms. Pārcēlējs atdeva zelta mucu dēlam un vēl tencināja, pie zemes liekdamies. Nu aizgāja pirmā pilsētā, pamācīja tiem, kas darāms, aizgāja otrā pilstēā, pamācīja tiem, kas darāms, aiznesa trešā pilsētā zelta sietiņu un pamācīja, kas ar to darāms. Ķēniņš otrā rītā iespīdināja sietiņa spožumu istabā un re: meita no elles mājā. Nu ķēniņš iedeva dēlam varenu zirgu zelta aizjūgā, lai nebūtu zelta muca nešus jānes mājā. Dēls pārbrauca, ka spīdēja vien, pie mātes un rādīja zeltu, ko ceļā nopelnījis. Bet bagātais saimnieks - nezin kur padzirdējis -- otrā dienā dēlam mugurā: vai esot pārnesis zelta kausu?

"Pārnesu - te viņš ir! Dodi tikai nu meitu!"

"Lai meitas, kur meitas, saki labāk, kur tādu zirgu, kur tādu mucu zelta ņēmi?"

"Kur ņēmu? - Ellē! kur citur."

"Ko? Ellē? Vai tur vēl var dabūt?"

"Kālab ne, jāiet tikai pakaļ."

Un tā bagātais nedabūjis ne atņemties: prom uz elli pēc zelta. Aizgājis pie pārcēlēja: vai te esot ceļš uz elli?

"Jā, būs gan!"

"Nu, tad cel mudīgi pāri!"

"Ko es tevi celšu, airē pats!"

Bagātais paķēris aiŗus un cēlies pāri; bet neticis vairs no laivas ārā; palicis turpat un tā vēl airē šodien.

Bet dēls apprecējis bagātā saimnieka meitu un dzīvojis kā divmāju saimnieks laimīgu mūžu.

P i e z ī m e. Iģenes variantā teikts, ka bagātnieks licis jauneklim pārnest trīs velna spalvas. Uz elli ejot, jauneklis nonācis vienā valsti, kur ķēniņa akā nebijis ūdens; aka bijusi tik sausa kā pagrabs, lai rāceņus beŗ iekšā. Otrā valstī ķēniņa meita pa dienu mirusi, bet pa nakti bijusi dzīva un apēdusi 3 cilvēkus. Tad jauneklis saticis vīru ar nūju pie tilta, kam tas tilts bijis jāsargā. Ellē meita gulējusi ar velnu un izrāvusi tam vienu spalvu, kādēļ velns pamodies. Velns nu stāstījis, ka apakš ābeles esot jāizrok tāds zelta gabals, kā laba krāsns. Otru spalvu raujat, velns pamodies un stāstījis, ka sausajā akā liels nezvērs, tas esot ar sarkanu dzelzi jānosit, tad veselas upes tecēšot akā. Trešo spalvu izraujot, velns pamodies un sacījis, ka tā ķēniņa meita, kas par nakti patērē 3 cilvēkus, esot jānokauj, jāizvāra un tad ar tām zālēm, kas esot tepat uz velna loga, atkal jāatdzīvina. Par tilta sargu viņš stāstījis, ka tam jāatdod nūja kādam citam, tad tikšot no tilta vaļā. Otrā rītā, kad jauneklis ar 3 velna spalvām griezies mājā, viņš to pateicis tilta sargam. Te tai pašā brīdī velns dzinies jauneklim pakaļ Tilta sargs nu sacījis velnam: "Vadzi, paturi man drusku to nūju!" Velns ātrumā neapķēries, ka to nedrīkst darīt, paņēmis arī to nūju. Tilta sargs pasmējies: "Sargā nu tu tiltu!" un aizgājis, bet velnam bijis jāpaliek viņa vietā. Kad jauneklis nonācis pie ķēniņa ar slimo meitu, tas to nokāvis, izvārijis un tad aplaistījis ar tām zālēm, ko jauneklis pārnesis no elles. Meita atdzīvojusies un sacījusi: "Nu tiku no elles mājā." Ķēniņš jaunekli bagātīgi apdāvinājis un licis ar saviem zirgiem viņu mājā aizvest. Otrs ķēniņš licis tam zvēram akā uzmest smagu karsti nodedzinātu dzelzi, pēc kam tur tūliņ ieplūdis ūdens. Dabūjis labu algu arī no otra ķēniņa, jauneklis pārnācis priecīgs mājā un nu dzīvojis laimīgi. L. P.