Citureiz kāds tirgotājs, uz svešām zemēm pēc precēm braukdams, iebraucis mežā un apmaldījies. Viņš maldījies, maldījies, kamēr tad nevilšus iekūlies mazā, nabadzīgā mājiņā. Nakts laikā tam neticis saimnieku modināt; tādēļ iegājis klusītiņām rijā un apgulies. Pret rītu kāda balss uzmodinājusi gulētāju un saukusi: " Vai ir?"

Otra balss, it kā laukā, atbild: "Nav!"

Necik ilgi balss vēl trešo reizi sauc: "Vai nu ir?"

"Jā, ir gan!" otra balss atbild.

"Kas tad ir?"

"Puika ir!" otra balss atbild.

"Nu, tad es lemšu. Tam puikam būs jāapņem tā tirgotāja meita, kas te piedarba durvju priekšā guļ!"

To dzirdēdams, tirgotājs uzceļas un aiziet uz istabu. Istabā visi sacēlušies, visi priecīgi, jo saimniekam patlaban jauni dēli sabraukuši. Bet tirgotājs domā : "Tad jau šis ir tas, kuram dienās mana meita jāprec. To nu gan ne! Tādam plukatam savu meitu ne mūžam nedošu. Nekas, par dienu paslēpšos tepat mežā un nākošu nakti ielīdīšu istabā knēveli nozagt!"

Jā, nākošā naktī tirgotājam nodoms izdodas. Viņš aiznes mazo puisēnu uz mežu un aizliek aiz egles mizas, sacīdams: "Nu es tev, krupi, parādīju manu meitu precēt; guli te, kamēr izdziesti!"

Tirgotājs nu aizbrauc savu ceļu un domā: "Gan viņu meža zvēri apēdīs!"

Bet meža zvēri to neēda vis. Kāds mežasargs, bērniņu izdzirdis raudam, pārnes puisēnu mājā un apņemas to audzināt. Mežasargs to iesauc par Atrasto Ansīti. Ansītis nu pieaug par brašu zēnu audžu tēva mājā. Audžu tēvs viņu ļoti mīlē un iztur. Nu, kā arī tādu neizturēt, jo Ansītim apbrīnojama laime. Kad uz viņa laimi kautko sēj, tad aug bez apziņas ; ja uz viņa laimi medī; tad putnu lēvenis.

Bet nu gadās, ka reiz tas pats toreizējais tirgotājs, no svešām zemēm braukdams, velkas gar mežasarga mājām un žēli lūdzas, lai pasniegtu kautko nodzerties. Mežsargam laba sirds, viņš saka: "Mums gan ar Atrasto Ansīti šis lauka gabals līdz pusdienai jāuzaŗ, tomēr ceļa vīram nevar aizliegties. Aiztec, Ansīti, sētiņā un atnes svešajam krietnu malku!"

"Kāpēc tu naigo zēnu sauci par Atrasto Ansīti?" tirgotājs jautā.

"Jā, redzi, ciemiņ, to atradu mežā aiz egles mizas un tādēļ iesaucu par Atrasto Ansīti. Bet to varu teikt, laime tam zēnam ir bez apziņas, un čakls, mudīgs arī tas ir."

"Ak skāde, ka man tāda braša zēna nav. Redzi, es esmu citādi bagāts tirgotājs, bet kamēr na svešām zemēm ar precēm dauzos. man nav neviena uzticama cilvēka, kas māiā visu redzētu. Vai nevari labāk dot zēnu tirgotāja amatā? Es došu viņam lielu loni un apsolos, ka tu nākošā gadā viņu ne pazīt nepazīsi, kas tas par lielu kungu būs."

"Lai nu lai, ciemiņ; bet sava Ansīša nevaru dot. Kas tad man palīdzēs pie lauka darbiem?"

"Nu, dod man mazākais viņu uz vienu gadu. Salīgsti Ansīša vietā stiprāko puisi. Še tev simts rubļu, turi par to naudu manis pēc ir divus puišus Ansīša vietā."

Mežasargs domā: "Ansīšam tādas labas dienas; pat kunga kārtā apsolās celt; bez tam nauda arī bez ziņas. Lai iet!"

Atrastais Ansītis nu aiziet tirgotājam līdz. Pie Daugavas nonākušiem, tirgotājs satveŗ Ansīti un saka: "Tagad, putniņ, esi manos nagos. Es tev rādīšu manu meitu precēt!"

"Kādu meitu? Es nekā nezinos," Ansītis lūdzas.

"Bet es gan zinu!" tirgotājs atbild. "Tagad tevi piesiešu uz šā lielā akmeņa un ievelšu Daugavā zivim par barību."

Tirgotājs ieveļ Ansīti Daugavā un aiziet projām. Bet Ansītis ar akmeni negrimst vis dibinā ; viņš sēž uz akmeņa un aizpeld uz jūŗu. Jūŗā Ansītis ierauga kuģi un sauc: "Ļautiņi, kuģinieki, paņemiet mani lai līdz. jums būs laba laime!"

Bet kuģinieki domā: "Diezin, kas tas par tādu spoku uz akmeņa sēdēdams. Neņemsim vis tādu!"

Tie aizbrauc. Necik ilgi brauc cits kuģis. Ansītis nu cīnās savu akmeni itin tuvu kuģim piedabūt un sauc: "Ļautiņi, kuģinieki, paņemiet mani lai līdz, jums būs laba laime!"

Tie uzņem un aizved Ansīti uz pilsētu. Bet kas par ķibeli! Tas kuģis pieder tam pašam tirgotājam, kas Ansīti Daugavā iegrūdis. Tirgotājs ar savu meitu iznācis kuģi sagaidīt. Ansīti ieraudzījis, tas atplēš muti un brīnās; bet meita saka: "Tēt, ko tā par skaisto puisi vari brīnīties? Tu nezini, kā man viņš patīk. Tēt, atvēli man viņu precēt." Vecais to dzirdēdams, saviebj ģīmi un atbild: "Bērnam bērna prāts. Liec mani tagad mierā, jo man jāsteidz kuģis izkŗavāt, lai rītu pat varu pēc citām precēm braukt; to puisi ņemšu uz ceļu līdz."

Kur nu blēdis! Ne tik vajadzīgi bija jābrauc, nekā; bet viņam cits kas prātā; viņš grib par otram lāgam Ansīti slīcināt. No rīta kuģis aiziet ar Ansīti, ka viz vien. Plašajā jūŗā tirgotājs gudro, kā vislabāki Ansīti slīcināt.

"Bet pag!" viņš pats pie sevis iesaucas, " reiz viņš slīka un nenoslīka; būs gudrāki, ka lieku viņu nobendēt."

Labi. Tirgotājs tūlīt uzraksta grāmatu pie savas sievas un pavēl, lai tā, kamēr viņš nav mājā, klusu liek Ansītim nocirst kaklu. Kādēļ, to viņa dabūšot vēlāk zināt. Tirgotājs nu pagriež kuģi pie malas, iedod Ansītim grāmtau un saka tā: "Teci tu uz mājām un pārnes to manai sievai, jo aizmirsu ko pateikt."

Ansītis pārnes grāmatu un satiek vispirms tirgotāja meitu. Tā tūlīt prasa: "Puisīt, kā tu atkal atpakaļ?"

Tā un tā. Šī nu atraisa grāmatu un atron tādas lietas. Ko nu darīt? Bet meitai padoms pie rokas: viņa samin tēva grāmatu kājām un uzraksta mātei citu: "Tēvs esot licis tūlīt viņu ar Ansīti salaulāt."

Neko darīt - jātaisa kāzas. Pēc kāda laika tēvs pārbrauc un pirmais vārds sievai prasīt: "Nu, vai nobendēji Atrasto Ansīti?"

"Kādu Ansīti? Vai mūsu znotu?" To dzirdēdams, šis traks; bet sieva rāda viņa paša grāmatu un noprasa itin īsi: "Ko tu tādā reizē būtu darījis?"

Šis neko neatbild; tik nevar gudrs tikt, kā varējis tā pārskatīties.

Tomēr meitu un znotu vecais nevar ne acu galā ieredzēt. Viņš iedod jaunajam pārim veselu mārku un aiztriec projām. Ansītis nopērk par mārku cūku sarus un sāk tirgoties. Ko viņš prasa, to maksā. Pirmā dienā tas nopelnījis tikdaudz, ka var brangu tiesu saru iegādāties. Nu pārdod tos un tā arvienu vairāk, kamēr gada laikā paliek par lielo tirgotāju. Tādu laimi Ansītim vecais nebija sagaidījis. Viņš aizskrien pie znota un uzbļauj itin bargi: "

"Ar manu mārku tu iesāci, ar manu mārku tu nopelnīji. Tas viss, kas te ir, pieder man! Bet viņpus upes, aiz meža, man viens kungs trīs vezumus zelta naudas parādā! Ja vari to naudu man pārvest, tad lai viss paliek pa vecam, kā bijis! Še tev nuciņš maizes un ej!"

Viņš iet. Uz ceļa Ansītis satiek vecu sieviņu. Ta lūdzas: "Dēliņ, mīļais, trīs dienas neesmu ēdusi, dod kādu kumosiņu maizītes sirsniņu piesiet!"

Ansītis pārlauž nuciņu pa pusei un iedod. Tagad vecenīte saka: "Dēliņ, vai zini ar, kur tevi sievas tēvs sūtījis? Viņš tevi sūtījis pie velna. Bet, kad nu ej, tad tik visu labi ieliec omā, ko tev katrs saka."

Jā, taisnība gan! Tūlīt viņpus upes Ansītis satiek vīru, kam dzirnu akmens uz kakla uzmaukts. Tas sauc : "Anšu, jaunais brāl, tu iesi pie velna; paprasi velnam cik ilgi man tas akmens būs jānes; divdesmitpieci gadi esmu nesis; cik vēl jānes?"

Paiet tam gaŗām; tā mežā trīs stirnas lec par akmeni. Tās sauc: "Anšu, jaunais brāl, tu iesi pie velna; paprasi velnam, cik ilgi mums te tā jālec; divdesmitpieci gadi esam lēkušas; cik ilgi vēl jālec?"

Paiet tām gaŗām, te gadās avotiņš. No avotiņa izlec vecs vīriņš un sauc: "Anšu, jaunais brāl, tu iesi pie velna; paprasi velnam, cik ilgi lai te mazgājos; divdesmitpieci gadi esmu mazgājies; cik vēl man jāmazgājas? Un re, mana meita arī tur, pie velna!"

Noiet tur, meita sēž itin sērīga un prasa: "Kur tu te ienāci?"

"Nācu tev vēstis nest no tava tēva. Viņš mazgājas avotā un lika tavam kakla kungma prasīt, cik ilgi vēl būšot tā mazgāties?"

"Ak tu nabaga tētiņš, kad es tev varētu palīdzēt! Bet nu izstāsti man visu, ko tikai uz ceļa redzēji, jo kunga tagad nav mājā."

Šis nu izstāsta itin visu, ko katrs teicis, ko prasījis.

Meita nu attaisa skapi, iedod Ansītim sudraba puļķi un saka tā: "Ielien manā pagultē un paslēpies. Es naktī likšos sapņojam un izprasīšu velnam visu; bet kad visu būšu izprasījusi, tad izlēc tu no pagultes un iedur šo sudraba puļķi velnam pakausī: viņš sadegs par darvas mucu."

Labi. Velns pārnāk un tūlīt prasa: "Kas te par svešu smaku?"

Pats saskraidījies pa malu malām un tad taujā, kas par smaku!" Velns drīzi apguļas un meita arī. Necik ilgi, šī sāk muldēt. Tad velns: "Are, kas tad nu?"

"Es sapņos redzēju kādu vīru ar lielu dzirnu akmeni uz kaklā. Divdesmitpieci gadi viņš to tā nesis; cik ilgi vēl tam tas jānes "Kad vīrs tādu lopu dabūs, kā viņš ir bijis viņā pasaulē, tad tas tiks vaļā!"

Necik ilgi meita atkal muld. Tad velns : "Are, kas tad nu ?"

"Es pa sapņiem redzēju trīs stirnas pār akmeni lecam. Divdesmitpieci gadi viņas salēkušas; cik ilgi vēl tām jālec?"

"Ja nu, vai tad tu to vari izdarīt? Kad to akmeni noveltu, tad tai vietā izceltos liela pilsēta!"

Necik ilgi meita atkal muld. Tad velns: "Are, kas tad nu?"

"Es pa sapņiem redzēju, ka balts vīriņš iznāca no avota un prasīja: divdesmitpieci gadi esmu mazgājies; cik ilgi vēl tam esot jāmazgajās? Un tad vēl: kur esot viņa meita?"

"Tā tu esi. Vai tu vari viņu izpestīt? Tas tavs tēvs."

Līdz ko to izteicis, ta Ansītis no pagultes ārā un ieduŗ velnam puļķi pakausī. Velns sadeg par darvas mucu.

Tagad Ansītis piebeŗ trīs vezumus zelta naudas un tad abi aizbrauc tur, kur vecais mazgājas. Sirmgalvis, meitu ieraudzīdams, tūlīt noprot, ka nu izpestīts. Viņš raud prieka asaras un apkampj gan meitu, gan Ansīti. Nu visi trīs noiet pie akmeņa, kur stirnas lec, un noveļ to. Līdz ko novelts, tad acumirklī ronas liela pilsēta tai vietā un trīs stirnas pārvēršas par daiļām meitām. Tās bijušas senāk vecā sirmgalvja meitas un pats sirmgalvis tās pilsētas ķēniņš. Ķēniņš nu ieved Ansīti savā senākajā pilī un saka tā : "Ņem nu no manām meitām, kuŗu gribi, un paliec par manu znotu!"

Bet Ansītis atbild: "Paldies par labumu! Man pašam mīļa sieviņa mājās gaida!"

"Nu, tad ņem vienu daļu no manas valsts un sešus vezumus zelta naudas ; bez tam došu tev kaŗaspēku līdz, kas tevi līdz mājai pasargātu un naudas vezumus aizstāvētu!"

"Paldies, tā gan var!"

Uz ceļa dzirnu nesējs atkal prasa: "Nu, vai dabūji ko zināt?``

"Jā tādu pašu lopu dabūsi, kāds tu biji viņā pasaulē, tad tiksi vaļā!"

Pārbrauc mājā, sievas tēvs tīri ģībst nost. Viņš arī paņemšot maizes nuciņu un iešot uz savu laimi. Iedams tas satiek tu pašu vecenīti. Tā lūdzās : Dod kādu maizes kumosiņu, jo trīs dieniņas neesmu ēdusi, ne rasiņas dzērusi."

Bet šis atcērt: "Vai es visiem nabagiem ceļmalā došu maizi!"

"Labi, labi, lai Dievs tev palīdz!"

Paiet gabalu, te vecais dzirnu nesējs sauc, ko māk: "Nāc, paturi man mazuliet to akmeni!"

Šis domā: "No tā jau mans znots būs dabūjis to lielo mantu-ir jau jāpalīdz." Kā nu tirgotājs pieiet klāt, tā plaukt! dzirnu nesējs uzsviež akmeni Ansīša sievas tēvam un vēl smejas: "Es esmu viņu divdesmitpieci gadi nesis ; es biju lops viņā pasaulē ; bet tu vēl lielāks lops esi bijis. Tādēļ nes viņu visu mūžu!"

Atrastais Ansītis drīzi paņēma savu sieviņu, aizgāja uz savu iedāvināto valsti par ķēniņu un dzīvoja laimīgi.

Arī savu audžu tēvu un sievas māti tas pieņēma. Un vēlāk, caur sievas mātes stāstīšanu, saklaušināja pat savu īsto tēvu. Tas iesākumā negribēja nemaz ticēt, ka viņa dēls dzīvs un pie tam vēl par ķēniņu.