Senuok dzeivava divi kaimiņi: vīns boguots ūtrs nabags. Boguotojam nabēja nivīna bārna, bet nabagojam bej Dīva svēteiba. Gadējuos, ka nabagojam pīdzima vēl vīns dāls. Nev viņš loudz tuo boguotū koumos. Labi. Bet gadējuos, ka tis bārniņš gulēja šoupulī un ustubā nabejs nivīna cilvāka, kuo tik bārna kristtāvs - tis boguotojs. Nev viņš dzierd pī šoupūleiša treis sīvas runuojūt. Tuos sīvas beja laimes muomiņas un runuoja par bārna laimi, saceidamas: "Boguotuo kristtāva monts bārnam pīderēs!"

Kristtāvs runu dzierdej, bet nikuo naredzej. Viņš polika dūmeigs: "Kuo tik varātu nūtikt? Muns monts pīdērēs tam nabaga bārnam! Tis tok jir ērmeigi! Bet labi, ko es tū zinu - turēšūs ar visim spākim pretei!"

Pēc kristeibom viņš aizguoja pī nabaguo in teice : "Klausīs, kaimiņ, tu radz, kuo mun nivīna bārna nev - puordūd mun savu dālu par divi pouri naudas."

Labi - puordeva. Bet boguotojs nūdūmuoja bārnu nūgubeit: pīsēja pī dēļa gobula, īlaide upeitē un teica: "Gon viņš tur nūmieršķīs!"

Bet bārns iz tuo dēļa aizguoja da sudmaluom. Pošu laik gribējs ar oudani īīt sudmaluos, te melders pamanejs, izness ustubā pī siltumas un pīņēms par dālu, nūsoukdams par Atrostū Juoneiti. Viņš izoudzs dūšeigs zāns. Te gadējīs boguotam iz tuom sudmaluom aizbraukt in īraudzējs Atrostū Juoni. Prasējs: "Par kū tu viņu sauc Atrostū Juoni? "Tuo un tuo - melders stuostējs. Nev baguotojs nūprūt: tis jir viņa kristdāls, un suok melderam praseit, voi napuordūtu dālu.

"Kuopēc na - par treis puori naudas atdūšu." Labi, aizmaksej treis pouri un vede Atrostū Juoni suve leidza. Nev gudrava atkal, kuo tik varātu krizdālu izneicinuot. Un tur bejušas jau nū senīm laikīm vīnas valna apsāstas sudmalas, nū kuruom nivīns dzeivs naatbraucs, kas mais.

Boguotojs pibērs treis maisi ar palavuom, sakroūvs vazumā un teics iz Atrostuo Juoņa: "Brauc iz vacuom sudmaluom un samal nū šituom palavuom kvīšu miltus."

Juons aizbrauc bēdeigs, labi zinuodams: nū palavuom navar miltus samalt. Bet kuli dareit - aizbraucs in arī atdevs melderim palavas, lai izmaļūt kvīšu miltus! Melderam - kurs valc beja - nabeja grout tis izdareit. Pa tam Juons cepe gaļu, lai varātu labi īēst. Te valc daguojs soka: "Ja tu mun buorzdu bez naža nanūjemsi, tad tevi gobal gobalūs saplēseišu!"

Juoņam moti voi stuovu slīnuos - kū nev dareit? Beidzūt sodūmuoja: izjēms gaļu nū taukim, sagrābs valnu aiz rogim un buoze buorzdu ar visu zūdu tauku trauciņā tuo, kuo valc suoka voimanas klīgt. Kad tauki buorzdu bej atvuorējuši, tad Juons īķēre nogus un nūplēse visas spalvas. Valc īklīdzuos vīn un polaide Juoņu dzeivu ar visim kvīšu miltim. Boguotajs īraudzejs Juoņu dzeivi puorbraucam, palika bēdeigs un gudrava citādi nūgubeit: souteit ar gruomatu iz elni. Viņš īdeve Juoņam aizzāgalātu gruomotu in teice: "Aiznes tū iz elni in atdūd valnam!"

Juons paņēme puori dīnuom maizes leidza un aizguoja. Guoja, guoja pa kolnim un leijuom, kamēr daguoja pī vīnas muižas; tur loudzēs naktsmuoju. Bet nev sauce tik muižas kungs tū pī seve in teice: "Kur tu ej?"

"Eimu iz elni ar gruomatu!"

"Labi; voi tu tu navarātu nū mune kuodu gruomatu aiznest?"

"Gruomatu es gon navaru nest, bet pasoki mun, tad es gon valnam pateikšu."

"Labi, labi! Mun pirmuo naktī pēc lauleibas nūzoga sīvu pros valnam, kuo es viņas dabuotu?"

"Jā, jā - dareišu, cik spēšu!" Nev muižas kungs vēl īdeve trim dīnuom maizes leidza un Juoņs aizguoja sovu ceļu. Trešā dīnā pīguoja vēl pī vīnas muižas. Vidā īguojs loudzēs nakts muoju. Bet muižas kungs souce tū pī seve un teice: "Kur tu ej?"

"lz elni ar gruomatu!"

"Ja tis jir taisneiba, tad aiznes nū mune arī kuodu gruomatu !"

"Gruomatu es gon navaru nest, bet pasoki mun suvu vaijadzeibu, tad valnam pateikšu."

"Labi, labi! Mun jir jau nū senim laikim ābuj duorzs; tis ni zaļuj, ni lopuj, ni augļus dūd - pros valnam, kū lai ar viņu doru?"

"Jā, jā - dareišu, cik spēšu." Nev muižas kungs vēl īdeve trim dīnuom maizes leidza un Juons aizguoja suvu ceļu. Trešā dīnā daguoja pī trešuos muižas. Vidā īguojs, loudze nakts muojas. Bet muižas kungs souce tū pī seve un teice: "Kur tu ej?"

"lz elni ar gruomatu!"

"Ja tis jir taisneiba, tad aiznes nū mune arī kuodu gruomatu!"

"Gruomatu navaru nest, bet pasoki sovu vajadzeibu, tad valnam pateikšu."

"Labi, labi! Mun jir smagi dziļa oka, bet tur nav ni pileiša oudens; in oudens muns nū tuolīnes juovad - pros valnam, kas vajag dareit, lai okā oudens atsarostu."

"Jā, jā - dareišu, cik spēšu!" Nev muižas kungs vēl īdeve trim dīnuom maizes un Juons aizguoja sovu ceļu. Trešā dīnā daguoja pī līlas upes, kur cāluojs ar laivu puori cēle. Cāluojs puori caldams vaicuoja: "Kur ej?"

"lz elni ar gruomatu!"

Nev loudze cāluojs, lai šū pīminūt elnē, jū šis jau simtu gods ceļš, bet navars vaļā tikt. Labi. Juons guoja tuoļuok un daguoja vēl pī vīnas upes. Par tū upi puorbrids guoja pa mežim in klaijumim, kamēr daguoja pī sudraba meža. Guojs, guojs pa sudraba mežu - daguojs pī zalta meža. Caur zalta mežu izguojs - īguoj dimonta mežā. Caur dimonta mežu izguojs atsaroda klaijumā. Guojs pa tū klaijumu, daguojs pī vīnas pils. Vidū īguojs - īraudzēja jumpravu iz krāsla sēžūt in vērpjūt. Jumprava soka: "Kur tu esi te atsarads, boltais cilvēciņ! Steidzīs, cik uotri vari prūjuom: kad muns kungs nuoks, tad jis tevi gobalu gobalūs saplēss!" Tuo viņš izstuosteija, kū nuocs in kū ceļā dzierdējs.

"Labi!" jumprava teice, "varbout es tev paleidzēšu. Ej, gul zam valna gultas leidz ūtrai dīnai, koi otkin muns kungs iz lauka izīs. Bet par nakti tu klausīs, kuo es jam prosu par tavuom vajadzeibuom."

Labi. Par breitiņu atnuoce viņas kungs. Īguojis ustubā, tis pros: "Kas te par svešu smoku?"

"Kū nu mūškūjīs! tu jau pots esi apsadauzējs ar citim cilvākim - tuo tuo smoka."

Valcs palics ar mīru un aizguojs gulēt. Bet pa breitiņam, kad valc bej aizmidzs, valna sīva, jumprava, nū mīga izatroukusēs: "Voi, veiriņ, cik es ērmeigu sapni redzeju: vīnam muižas kungam nūzoga sīvu pirmā naktī pēc lauleibas!"

"Tī muļķi!" valc atteice, "lai viņi laulējamu gradzanu treis reizes velk ap gultu, tad sīva touliņ boutu muojā." Tū sacījs, valc otkin aizmige.

Par kuodu laiku sīva mūdinuoja otkin: "Voi, veiriņ, cik es ērmeigu sapni redzēju: vīnam muižas kungam uobuļu duorzs nī zaļūja, ni lopūja."

"Voi tī nav muļķi! Tur tai duorza stourī zam līpas jir paglobuots mirūns ; ja tū izroktu un par valli pārsvīstu, tad tis duorzs zaļūtu in lopūtu."

Valc otkin aizmige. Par kuodu laiku sīva otkin mūdinuoja: "Voi, veiriņ, cik es ērmeigu sapņi redzēju: vīnam muižas kungam bej oka, bet tai okā nabeja nimoz oudeņa in muižas ļaudim vajdzēja nū tuolīnes oudeni vest."

"Voi tī nav muļķi? Lai ved baltu zirgu treis reiz aps oku in tad ar mītu izdur lobū oci - bous oudens pa pilnam." Valc otkin aizmige. Pēc kuoda brīža sīva otkin īsamūdusēs: "Voi, veiriņ, šūnakt navaru nimoz gulēt - muni mūca muorgi par daudz redzēju sapnī laivinīku pī kuodas upes, kur jau simtu godi cēls par upi, bet navarēja vaļā tikt."

"Voi tis cāluojs nav muļķis? Lai viņš - tikkū kuodu puorcēls ūtrā pusē - svīstu aires laikā atpakaļ in paprīšku izskrītu nu laivas, nikuo tis ceļamojs, tad ceļamajam vajdzātu palikt vītā par cāluoju."

Tuo jī aizmige in gulēja leidz gaisumai bez īsamūšanuos. Reitā valc izacēls aizguoja sovuos dareišanuos. Tad Juons leide nīi pagultes in taisējuos iz muojuom, atsavadējs nū valna sīvas. Nev guoja, guoja, kol daguoja pī dimonta meža. Tur jam īsagribēja nū tīm dimonta kūkim - kuo na vairuok - kuodu zoriņu nūlauzt. Lobi, nūlauze zaru; bet touliņ viss mežs nūskanēja in nūdrebēja, tuo kuo lauzējam šaušalas puorguoja. Nev guoja, guoja, kol daguoja pī zalta meža. Tur jam īsagribēja nū tim zalta kūkim zoriņu nūlauzt. Lobi, nūlauze zoru; bet touliņ viss mežs nūskanēja in nūdrebēja, tuo kuo lauzējam šaušalas puorguoja. Nev guoja, guoja, kol daguoja pī sudraba meža. Tur jam īsagribēja nū tīm sudraba kūkim zoriņu nūlauzt. Lobi - nūlauze zoru; bet touliņ viss mežs nūskanēja in nūdrebēja, tuo kuo lauzējam šaušalas puorguoja. Caur sudraba meža izguojs, puorsabride par tū vīnu upi, tad daguoja pī ūtras upes. Tur cāluojs, viņu puorcēls, teice: ,,Nev kū tu par muni dzierdēji?"

"Tu tiksi vaļā, ja tu, kuodu puorcēls, pots paprīšku izkuopsi molā in - viņam vidā sēžūt, - jierklus atpokaļ svīdīsi: tis tad paliks tavā vītā." Lobi. Nev viņš guoja tuoļuok, komār daguoja pī tuos muižas, kur okā nabej oudeņa. Juons pastuostēja, kū elnē dzierdējis in rikteigi: kuo tik boltu zirgu apleik apvede in oci izdoure - oka atsaroda pilna ar oudeni. Juons nev, upškinķūts nū kunga, guoja tuoļuok in īguoja ūtrā muižā. Tur pastuostēja otki tam kungam, kū elnē bej dzierdējs. In rikteigi: kuo tik mirūni izroka in par valli puorsvīde - iz reizes suoka duorzā kūki zaļūt in zīdēt. Kungs viņu boguoteigi apškinķūja in palaide pa vuortim. Nev Juons daguoja pī tuos muižas, kuŗā tam kungam sīva nūzogta, in pastuostēja, kū elnē dzierdējs. In rikteigi: tikkū kungs bej apvilcs lauluojamū gradzanu treis reiz ap gultu, te tei sīva atsaroda muojā. Kungs nū prīka nazinava, kū dareitīs, in šķinķuja Juonam zirgu in daudz naudas, tuo kuo braucīn aizbrauce iz sava kristtāva muojuom. Bet kristtāvs prasēja: "Kur tu tū zirgu in naudu ņēmi?"

"Mun valc īdeve in viņš like tev ar aizīt iz elni!"

Boguotajs kristtāvs touliņ devās iz elni, jū cereija ar naudu, ar zirgu dabuot. Leidz upei aizguojis, gribēja puorsacelt, bet tis cāluojs, tikkū puorcēls, svīde jierklus atpokaļ in izskrēja nū laivas, tuo kuo boguotajs tur palika un šū baldīn puori ceļ. Juoņam palike kristtāva muojas, viss monts in viņe bārni tur vēl šū baldīn dzeivā.