Kuods bogāts mīsnīks īguoja mozā muojiņā vēršu pirkt. Kod jau vokars bej, tad tis loudza ori nokts muoju. Lobi. Bet noktī saimnīcai pīdzima dāls. Un tur beja vīna puraguna; tā teica: "Kod tis bārniņš līls izaugs, tod viņš apprecēs tū mīsnīka maitu, kas te pī jousim guļ."

Mīsnīks tū dzirdēja un brīsmīgi nūskaitās : tuods prosts zemnīks monai maitai par veiru lai teikūt! Un tis apņiemās tū bārnu nūzogt un numaitāt. Vusim gulot, tis paņiema bārnu nu muotes suonim, oiznesa iz upi, izlika uz dāļa un īloida upē. Dāls or bārniņu oizpeldēja tuolu, tuolu lejup pī kuodām dziernavām un apstuojās pī damba. Reitā melders īraudzīja bārnu, īnesa muojā un nūsouca tū por Atrastiņu. Melders Atrastiņu, kuo poša bārnu audzināja, jū pašam bārnu nabej. Ar godim Atrastiņš izauga stolts jauneklis un smuks voigā, tuo kuo vusi tū īmeilējā. Bet raiz gadījās, kuo tis pots mīsnīks dziernavās puorgulēja. Atrastiņš tam guoja zirgus nūjougt. Un nu mīsnīks īprosījās melderim: "Kos tis par Atrastiņu?"

Tuo un tuo - melders izstuostīja. Bet mīsnīks nu ūtrraiz pruotāja otrībtīs. Viņš pīrunāja melderi, loi Atrastiņš oiznesūt gruomatu leidz mīsnīka muojam un nūdūdūt viņa sīvai. Bet tur tai gromatā bej īrakstīts : lai sīva toulīt Atrastiņu nūkoujūt. Atrastiņš nesa gruomatu un sotika ceļā vacu veiriņu (tis bejis Dīs). Veiriņš vaicojs: "Dāls, kur tad nu staigsīs?"

Tuo un tuo !

"Dāls, īdūd mun gruomatu poskotītīs - es voļā nataisīšu!"

Dāls īdeva. Nu veiriņš gruomatai iz kotras puses treis raiz izpoutis un otkal otdevis. Atrastiņš oiznes gruomatu mīsnīka sīvai, tuo losa, losa: ešūt juosoloulā touleit Atrastiņš ar viņas maitu.

Lobi! soloulā arī. Por kuodu laiku mīsnīks pots muojās puornuoca un touleit sīvai prasīja: "Kas ar tū jounū cilvāku nūtika?"

"Kas nūtika? Soloulāja or mūsu maitu, kuo tu pots bej rokstījs."

Nu mīsnīks otplāta plotas acis un vēl vairāk īnīda Atrastiņu. Raiz mīsnīks nūkava vērsi, īdeva maitas veiram vērša golvu un teica: "Ej iz elli or vusu vērša golvu!"

Atrastiņš īsāja golvu drēbē un oizguoja iz elli. Bet viņam bej juoīt cour vīnu muižu. Toi muižā neimoz navarēja oudans dabīt: deviņas joudzes bej juobrauc pēc oudans. Kad tis kungs dabija zināt, ko Atrastiņš iz elli ejūt, tad loudza, lai šū ar pīmin ellē. Lobi. Notuoli nū tuos muižas bej ūtra muiža. Tuos līlam kungam bejusi nūzudusi maita. Arī tis loudza, loi pīminūt viņu ellē. Utrā dīnā Atrastiņš nūguoja pī elles vuortim. Bet vuortu sorgs nagribēja tū īškā loist; tik tad, kad dzirdāja, ko tū sīvas tās iz elli soutījis, tod atviera vuortus un pīteica, loi ellē viņu arī pīminūt. Lobi! Nu īguoja ellē, bet vallu naatrada muojā; tikai vīna skaista maita tur bej. Ar tū Atrastiņš sorunājās un izstuostīja vusu, kū posaulē bej redzējis un dzirdējs. Maita teica: "Tis līlskungs ir muns tās, kas soudzājās, ko maita zudusi; valli atveda muni te iz elli un īcāla por muojas izrougu, kad paši iz zemi īt; un kod tevi valls te uzītu, viņš tevi nūkoutu; tuopēc nūslēpīs opakš gultas." Lobi!.

Dreiz arī valli atnuoca, skaistu maitu leidz vazdami. Muojā īnuokuši, vacākais valls teica: "Puorvedam otkal vīnu maitu; bet te ir kristīta cilvāka smoka, laikam kuods te bous bejs?"

Valla noma puorvaldnīce atbildēja: "lta nav navīns bejs. Vuornas un žogatas ita bei un tuos atnesušas smoku."

Nu valls tū atvastū maitu uz beņka lika un nūcierta tai pierstu ar gradzanu. Tuo toulīt bej beigta, jū valls tū ar savām skunstēm izdarīja. Tis piersts īleca zam gultas pī Atrastiņa. Atrastiņš tū ībuoza svuorku karmanī (ķešā). Bet valls teica: "Kad nūcirstū pierstu kuods maitas tāvam oiznastu, tad maita dzeiva paliktu un mun tuo otpakaļ boutu jānas; tuodēļ pīglabā pierstu!" Bet puorvaldnīce otbildēja: "Loi, loi - gan reitu pierstu izņamšu un pīglabāšu!"

"Lobi, lobi; bet soki, puorvaldnīce, kū tu gribi, ita ir un ir kristīts cilvāks; jū es cour vīnu muižu īdams, kur nabej oudens, dzierdāju, kuo līlskungs teica: lai šū ellē pīminūt. Man bail, ko tik tis cilvāks te nav otnuocis un nū munas kraisās auss treis motu sprūgas naizgrīž un naoiznas uz tū muižu un naīdūd ārzaļam ar maizi un nadancina tū ārzali pa pogalmu, tod toi vītā, kur viņš divkuojās caltūs un šņuoktu, tuolīt avūts izcaltūs - tos mun bail."

Pāc šīm vuordim valls apgulās un suoka brīsmīgi kruokt: vusi elles pomati nūreibēja. Nu Atrastiņš izleida nū gultas apaškas, nūgrīza treis motu sprūgas vallam un ībuoza ūtrā karmanī. Kad valls izcālās, tad tis otkal socīja: "Ita ir un ir kristīts cilvāks bejs, jū kod es cour tū muižu nuocu, kur tavs tās (tēvs) dzeivā, tad es dzierdāju, ko tavs tās teica: "Muna maita ellē, pīmini muni orī." Mun bail, ko tik tis cilvēks te nav atnuocis un nū munas lobās auss naizgrīž treis motu sprūgas un naoiznas tavam tāvam, tad tu nū elles vaļā tiktu."

Pāc šīm vuordim valls apgulās un suoka brīsmīgi kruokt; vusi elles pomati nūreibēja. Atrastiņš izleida nū gultas apaškas, nūgrīza treis motu sprūgas vallam un ībuoza ūtrā karmanī. Kad valls izcēlās, tad tis otkal socīja: "Ita ir un ir kristīts cilvēks bejs, jū noupat, vuortu sorgs man stoustīja, ko vīns cilvēks ar vērša golvu ešūt īnuocis ellē un sūlījs viņu ari pīminēt. Man bail, ko tis cilvāks naizgrīž man treis motu sprūgas nū pakouša un nauznas zemes viersū, tad vuortu sorgs patiks voļā un tam, kuŗš tai dīnā pirmais ellē nuoks, bous jāpalīk viņa vītā par vuortu sorgu."

Pēc šīm vuordim valls otkal opgulās un īsuoka brīsmīgi kruokt; vusi elles pomati nūreibēja. Atrastiņš izleida ņū gultas apaškas, nūgrīza motu sprūgas, otstuoja vērša golvu turpat un oizguoja pī vuortu sorga - pastuostīja, ko var vaļā tikt, oizguoja uz pirmū muižu un, postuostīja, kos darāms.

Tis kungs, savu maitu atdabūjis, ījoudza divus zirgus; pīkruova rotus or montu un oizvadīja Atrastiņu iz ūtru muižu, kur oudans nabeja. Tur Atrastiņš padancināja ārzali un dabija oudani (avūtu). Tis kungs otkai ījoudza zirgus, pīkruova vēl ūtru vazmu or zaltu un oizvodīja iz trašū muižu, pī tuo kunga, kur valls maitai tū pierstu ellē nūcirta. Atrastiņš otdeva kungam maitas pierstu un toulīt maita puornuoca muojā. Nu tis kungs orī īdevja zaltu un puorvadja Atrastiņu muojā. Atrastiņš puorbrouca or daudz zalta un doudz zirgīm ; orī tis ārzalis bej leidz, kas tū avūtu, kuojās caldamīs, bej izdabijis. Tis tik bej ārzals: gunis, kas gunis.

Sīva un sīvas vacāki, tu radzādami, nazināja kū dūmāt, kū na. Bet Atrastiņš stuostīja, ko por vērša golvu tū vusu ellē ešūt dabijis, jū ellē tuos lītas duorgi maksājūt.

Mīsnīks nu nūkava 40 vēršu, sakruova golvas vazumā un brouca iz elli puordūt. Bet pī elles vuortim tam bej jāpalīk par vuortu sorgu un vacais vuortu sorgs patika vaļā. Tis puornuoca pī Atrastiņa un teica: "Dāls, es ešu tavs tās, jū Dīs toureiz mani nūsūdīja par elles vuortu sorgu, tamdāļ, ko tevi ešūt atļāvis nūzagt, bet nu ir lobi, pots zoglis togad tur pīlipa, loi nu sorgā vasals:. Bet dāls! caur trašū muižu nuokūt, es dzierdāju, ko tu orī savu muosu izgluobis, tū, kuŗai valls ellē tū pierstu nūcirta, bej tava muosa; jū kod mun bej jāīt iz elli, tod tis kungs bej tik labs un pīņiema tavu muosu oudzināt. Īsam iz muižu, tod tu radzēs, ko tis gradzans, kas maitai uz piersta bej, ir muns loulājams gradzans.

Obi aizguoja muižā un skat: tās uzmouca loulājamu gradzanu pierstā un patīsi tis derēja. Nu bej prīki bez gola.