Vecos laikos dzīvojis viens ļoti bagāts kungs. Viņš bijis tik bagāts un lepns, ka nevienu ķeizaru ne ģenerāli nav ievērojis, bet gaidījis pašu Dievu pie sevim ciemā. Kungam bijusi viena pati meita un tā bijusi gaudena. Reiz viņam bijis kur jāizbrauc un viņš noteicis meitai, lai nelaiž pa to laiku nevienu svešu mājā iekšā. Meita arī nosolījusies, ka nevienu nelaidīs, un kungs aizbraucis. Bet vakarā atnācis viens vecs sirms vecītis un lūdzies meitai, lai ļauj viņam pārgulēt nakti. Meita teikusi, ka viņai nav brīv nevienu ielaist, bet vecītis tikmēr lūdzies, kamēr viņa apsolījusi viņam naktsmājas. No rīta vecītis teicis, lai meita pati ienesot viņam ūdeni. Meita atteikusi, ka viņa labprāt ienestu, bet viņa nevarot paiet. Vecītis teicis, lai ejot vien, gan varēšot paiet. Meita bija kļuvusi vesela. Projām ejot vecītis teica meitai ka kaimiņos atraitnei ir dēls un tas aug viņas laimē. Kad viņš būs izaudzis, viņš meitu bildinās un kļūs par šīs muižas valdnieku. Nu meita saprata, kas tas bijis par vecīti, kas viņu izārstējis, viņa izstāstīja visu savam tēvam. Bet tas palika ļoti nikns un nolēma atraitnes dēlu nogalināt. Viņš lika kalpiem to aiznest uz ezeru un noslīcināt, bet kalpi viņu ielika šķirstiņā un tad palaida ezerā. Ezera malā dzīvoja zvejnieks, tas izvilka šķirstiņu un pārnesa to mājās. Sieva gan bēdājās, kā bērnu uzaudzinās, kad pašiem nekā nava - tik divas zivis tīklā, ko pašiem pārtikt.

Bet turpmāk vīrs atrod tīklā arvienu trīs zivis un tā bērns paliek pie viņiem un izaug par staltu jaunekli. Pieaudzis viņš atstāj zvejniekus un iet darbu meklēt. Ceļā viņš satiek vecu vīriņu un iet abi kopā. Jauneklim gribējies dzērt. Vecītis teicis, tepat aiz pakalniņa esot strautiņš, lai iet un padzeŗas. Jauneklis liecies strautiņā dzert un ieraudzījis tur piķa katlā vienu bagātnieku vārāmies. Viņš nav dzēris tur bet gājis atpakaļ pie vecīša. Ejot satikuši pa ceļu naudas mucu veļamies. Muca prasījusi, kur viņai velties. Vecītis teicis, lai veļoties pie bagātnieka namdurvim. Pagājuši gabaliņu, bijis atkal strautiņš ceļa malā. Jauneklis liecies tur padzerties, ieraudzījis skaistu pļavu ar strautiņu un strautiņa malā sēd atraikne ar savu dēlu un mazgā kājas. Tālāk ejot satikuši vilku. Tas prasījis, kur viņam būs skriet. Vecītis atteicis, lai iet pie atraiknes un apēd viņas vienīgo teliņu. Jauneklis prasījis, kāpēc tāda netaisnība - bagātam liek, lai veļas vēl naudas muca klāt, bet nabagam liek saplēst beidzamo. Tad vecītis izstāstījis, ka tas ir taisnīgi: bagātam te iet labi, bet vēlāk viņš vārīsies piķa katlā; nabagam te iet gŗūti, bet vēlāk viņam klāsies labi. Tad vecītis izstāstījis jauneklim viņa likteni un licis iet, pie tā bagātā kunga darbā. Kā vecītis bija nolicis, tā arī notika. Kunga meita iemīlēja jaunekli un solījās viņam par sievu. Kungs gudroja jaunekli nogalināt - iemest piķa katlā. Bet viņš aizjāja raudzīt vai puisis jau beigts, bet puisis vēl nebij tur aizjājis. Strādnieki viņu pašu noturēja par nobeidzamo un iemeta piķa katlā. Bet jauneklis apprecēja kunga meitu.