Vecos laikos dzīvoja mežsargs un mežsardziene. Viņi abi jau bija stipri veci un nespēcīgi, tādēļ arvienu sūrojās: "Vecums klāt, bērnu nav - kas pelnīs maizi?"

Bet kas par brīnumiem! Vienā naktī mežsardzienei pašā vecuma galā vēl piedzimst taču dēls. Nu abi vecie bez gala priecīgi un nemaz neizprot vairs, kādu krusttēvu dēlam ņemt. Beidzot sarunā tā: mežsargs ies pa ceļu un kuŗu tad pirmo satikšot, to aicināšot par krusttēvu. Labi. Un otrā rītā, līdz ko pa vārtiem izgājis - satiek smalku kungu pašās krūtīs. Kungs vaicā: "Kur tad nu?"

"Tā un tā - eimu jaunajam dēlam krusttēvu meklēt."

"Vai! tad jau pārliekam brangi, ka satikāmies. Es atkal sendienām staigāju apkārt krustdēlu meklēdams. Pieņem tikai mani, gan tad pieredzēsi, kas tavs dēls dienās par vīru iztaisīsies! Zināms, to gan nolīgšu: devitā gadā dēlam visnotaļ jānāk pie manis mācībā. Redzi, kamēr iemācīšu, kas lielam vīram jāzin - aizies arī tie gadi. Tad nu tā paliek - jā?"

"Lai jau notiek! Ko tad es, vecs muļķis, zinu par lieliem, vai par maziem vīriem? Gādā, manis dēļ, tu par viņu kā krusttēvs!" Labi! tā nu paliek. Paiet deviņi gadi - krusttēvs klāt: lai nu nākot skolā pie viņa! Krustdēls sataisās viens, divi un alziet gavilēdams līdz. Bet kur tu Dieviņ! Ceļā nabadziņam pārgāja visi prieki. Arē, krusttēvs jau dzīvoja pa zvēru ieradumam. Iebāž zēnu lādelē, aizcērt vāku un palaiž upē, lai slīkst, ja nenāk laime palīgā. Saki, kas jel maz būs cilvēks, vai tas nu tā strādās? Bet varēja redzēt, kas par tēviņu īsti bij saucamais krusttēvs. Bet par laimi zēns nenoslīka vis: lādele iepeldēja kādās sudmalu slūžās un aizstājās maļamam ūdenim priekšā. Melderis maļ, maļ nevar saprast, kamdēļ necik netek. Ies raudzīt - atron šo tur lādelē nāves bailēs. Bet zēns nekā laba pateikt. Tēvs devis viņu krusttēvam, krusttēvs bāzis lādelē un vairāk tas nezinot. Ej nu izproti, kas par krusttēvu!

"Neko darīt," melderis domā, "paklīdis bērns - jāaudzina. Jā vēlāk gadīsies piederīgi - atdošu; negādīsies - lai mācās par melderi."

Un mežsarga dēls palika dažus gadus pie meldeŗa, kamēr bija izaudzis par staltu puisi. Melderis mīlēja viņu kā savu dēlu. Bet nu gadījās reizi krusttēvam gar melderi braukt un dēlu sastapt; dēls viņu vairs nepazīst, bet šis gan tūliņ atminas, ko ēdis. Un tā vairāk neko - izkāpj no karītes,ieiet pie meldeŗa: vai nevarot labi uzticamu cilvēku - varbūt, tur to puisi - ar ļoti steidzamu ziņu aizsūtīt pie viņa sievas? Esot izbraucis kā aizšauts un nu tikai atminējies, ko aizmirsis. Melderis domā: "Smalks kungs - jāizpalīdz!"

Lai ņemot viņa paša audžu dēlu, tas aiznesīšot! Smalkais kungs nu uzraksta tur pāris vārdu, aizzēģelē un iedod, lai nes. Dēls šauj mudīgi vien. Bet ceļā satiek vecu nabagu, tas vaicā: "Kur tik steidzīgi, dēls?"

Tā un tā.

"Vai akls! diezin, kas tad tai grāmatā varētu būt. Iedod man arī paskatīties."

Vecais apskatās, pamurina tur dažus vārdus un tad atdod, sacīdams: "Tā tava laime, mani satikdams, citādi patērēts būtu; bet tagad ej droši - ļaunums nenotiks!"

Dēls aiznes grāmatu, cienīgā uzplēš. Te esot rakstīts, lai tevi paturot par sulaini! Nu nekas - dēls paliek arī mīļā prātā. Bet to dumpi otrā dienā! Pārbrauc, ače, labais krusttēvs, tas dauza galvu: kā tikai varējis tik aplam pārrakstīties! Viņam sulaiņa nemaz nevajagot un viņš taču gribējis, lai dēlu uz pēdām nobendē. Tomēr nekas - varēšot par sulaini arī viņu lietāt. Lai tūliņ ņemot divus zirgus un braucot viņpus Melnās jūŗas astoņas pāvu spalvas pārvest! Labi! sulainis sajūdz zirgus un brauc. Bet otrā dienā gadījās ķēniņa pilsētam cauri braukt. Ķēniņš stāv logā un no gaŗa laika ievaicājas dēlam : "Kurp braukdams ?"

"Aiz Melnās jūras pēc pāvu spalvām!"

"Ai, kur labi, ka ierunājos! Vai nevari apjautāties, turp nobraukdams, kādēļ manas ābeles augļus nenes."

"Jā, jā - labprāt!"

Trešā dienā gadas citam ķēniņa pilsētam cauri braukt. Ķēniņš ievaicājas: "Kurp braukdams?"

"Aiz Melnās jūŗas pēc pāvu spalvām!"

"Ai, kur labi, ka ierunājos! Vai nevari, dēls, apjautāties, kādēļ mans vīnu dārzs augļus nenes?"

"Jā, jā - labprāt!"

Ceturtā dienā gadas citam ķēniņa pilsētam cauri braukt. Ķēniņš ievaicājās : "Kurp braukdams?"

"Aiz Melnās jūŗas pēc pāvu spalvām!"

"Ai, kur labi, ka ierunājos! Vai nevari, apjautāties, kur manas trīs zudušās meitas mīt."

"Jā, jā - labprāt!".

Piektā dienā sulainis notop pie Melnās jūŗas. Tur atjūdz zirgus, sapin zālē un pats ceļas ar plostu Melnai jūŗai pāri. Bet plostinieks ievaicājas: "Dēls, ko viņā pusē darīsi?"

"Man vajaga pāvu spalvas!"

"Ai, tad labi! Pēc pāvu spalvām iedams, aprunājies, kad tad es tikšu no plostinieka amata vaļām."

"Jā, jā - labprāt!"

Otrpus jūŗas dēls nokāpa no plosta un gāja tālāk. Bet to nelāgo ceļu šinī pusē: tādi purvi, ka nemaz izbrist. Nu mocās, nu brien - te uz reizi, pašā purva vidū ierauga lielu, lielu pili. Ieiet iekšā - nav nevienas dvēselītes; ies dziļāk - atron mērenas durvis; atveŗ tās - ierauga trīs jaunus sievišķus. Bet tās tūliņ iekliedzās un nezin, kur slēpties. Dēls mierina: "Nebīstāties! esmu tāds pats cilvēks kā jūs - nācu pēc astoņām pāvu spalvām."

"Ai, brālīt, tās nav pāvu spalvas - tie ir mūsu kunga mati! Kā tu viņus dabūsi?"

"Nu, nu - jūs taču man palīdzēsit?"

"Jā, jā - labprāt līdzēsim; bet tad tev mūs jāpārved mājā pie tēva. Negribam šinī peklē ilgāki kŗupt, esam ķēniņa meitas kas mums mājā nekaitētu!"

"Zinu, ka esat ķēniņa meitas. Šurp braukdams satikos ar jūsu tēvu, tas jau arī kaulējās, lai jūs pārvedu. Bet tad man vēl citas lietas arī. Tur otram ķēniņam ābeles nenes augļus, trešajam vīna dārzs tukšs un tepat Melnās jūras plostinieks gribētu no amata atkāpties. Tikai nu nezinu, kas visu to pateiks."

"Nesaki nekā. Pārnāks mūsu kungs, tas pateiks. Bet kamēr viņš nav pārnācis, mēs tevi mazgāsim savādās zālēs, lai kungs nesaostu cilvēku smaku, un tad nomazgāts paslēpies apakš viņa gultas."

Labi! tā izdarīja. Vakarā pārronas kungs, ieliekas gultā: lai vecākā nākot blakus! Šī iet un nu kungs drīzi kŗāc aizmidzis. Bet meita tamēr izrauj divus matus kungam no galvas un pasviež dēlam apakš gultas. Kungs uztrūkstas no miega: kādēļ viņam matus plūkājot? "Kas nu tīšām plūkās? Varbūt pa miegam ar rokām svaidījos, jo sapņoju ērmotu sapni. Vienam ķēniņam ābeles nenesot augļus nemaz."

"Ā ! tur apakš dārza vārtu sliekšņa liels naudas tīnis. Lai izrok to - būs augļu vai cik. Bet tu ej projām, lai nāk otra blakus - tā gulēs mierīgāki!"

Nu aiziet otra un kungs drīzi kŗāc atkal. Bet otra tamēr izrauj trīs matus un pasviež dēlam apakš gultas. Kungs uztrūkstas: kādēļ matus plūcot?"

"Neplūcu ne! laikam pa miegam ar rokām pasvaidījos, jo sapņoju ērmotu sapni. Vienam ķēniņam vīnu dārzs nenesot augļus."

"Ā! lai viņš izmētā to mēslu kaudzi, kas dārza kaktā - būs augļi. Bet tu ej projām, lai nāk trešā blakus - tā gulēs mierīgāki!"

Aiziet trešā - kungs drīzi krāc atkal. Bet trešā tamēr izrauj trīs matus kungam no galvas un pasviež dēlam apakš gultas. Kungs uztrūkstas: kādēļ matus plūkājot?

"Neplūkāju ne! laikam pa miegam ar rokām pamētājos, jo sapņoju ērmotu sapni. Melnās jūŗas plostinieks grib vaļā tikt no sava amata, bet nevar."

"Ā! kā nu nevar? Ja viņš, kādu celdams, pamanītos pirmais malā izkāpt un ātri aizrautu aizšaujamo priekšā, tad tam būtu jāpaliek viņa vietā par plostinieku. Bet nu ejiet visas trīs savā istabā - nevar ar jums apnesties - nemaz neļauj gulēt."

To sacījis, kungs apgriezās uz otriem sāniem un kŗāca atkal. Bet dēls izlīda no gultas apakšas, paņēma meitas un bēga projām. Tomēr kungs drīzi apmanīja, ka nav vairs labi, un dzinās bēgļiem pakaļ - zeme vien dimdēja. Dēls jau baiļojās, bet vecākā meita mierināja: "Nebaidīsimies nemaz, nosviedīšu smilšu sauju zemē, tā aizkavēs kungu."

Meita nosviež smilšu sauju - gadās liels liels kalns. Kamēr nu kungs izēdas kalnam cauri - šie jau gabalā. Bet drīz dzird: zeme dimd atkal. Dēls jau baiļojas, bet otra meita mierina: "Nebaidīsimies nemaz! Nometīšu zaru zemē - būs labi!"

Meita nometa nieka zariņu - gadās biezs, biezs mežs. Kamēr nu kungs izēdas mežam cauri - šie jau uz plosta. Atskrien kungs pie jūŗas - nekā darīt: bēgļi jau otrā malā. Nu spļauj baltu, nu lamājas, lai puspasaule atklimst, bet plostinieks smejas: "Lai palamājas, lai, kad tikai es kļūtu no amata vaļām?"

"Itin viegli!" dēls atsaka un pamāca, kas darāms. Plostinieks patencina un šie nu aiziet tālāk. Otrā dienā pārnāca pie tā ķēniņa, kam tās meitas bija zudušas. Dēls ieved meitas pie tēva un saka: "Te nu pārvedu! Vai dosi man par to labumu jaunāko meitu par sievu?"

"Ak tu žēlīgais! tēvs prieka pilns atsaka: "Dēls! ņem, kādu tu vien gribi! Es jau tā nespēju tev atmaksāt!"

"Paldies! tēt, par sirdi - vēl man jānotop citur; bet līdz būšu ar darbiem galā, steigšos atpakaļ savu līgavu, jaunāko meitu, apņemt."

No rīta dēls aiziet pie tā ķēniņa, kam vīna dārzs nenesis augļus. Viņš pamāca, kas darāms un re: līdz mēslu čupu izrakņāja, dārzs jau ziedēja, bet čupas vietā gadījās skaista pils. To redzēdams, ķēniņš gribēja dēlu vai ar zeltu apbērt, bet dēls atsaka: "Neņemšu ne nieka! tikai to vēlos, lai jaunais ķēniņš, tavs dēls, paliktu man par švāģeri."

"Jā, jā - tā maza lieta!" ķēniņš atbild.

Labi. No rīta dēls aiziet pie tā ķēniņa, kam ābeles nenesušas āboļus. Viņš pamāca, kas darāms un re: līdz naudas tīni izraka no sliekšņa apakšas, ābeles jau ziedēja, bet pie vārtiem gadījās skaista pils. Ķēniņš, to redzēdams, gribēja dēlu vai ar zeltu apbērt, bet dēls atsaka: "Neņemšu nenieka! Tikai to vēlos, lai tavs dēls, jaunais ķēniņš, precētu manu vecāko sievas māsu."

"Jā, jā - tā maza lieta!"

Labi. No rīta dēls aiziet pie krusttēva ar 8 pāvu spalvām un saka tā: "Vai pazīsti tās? Tu mani sūtīji nelaimē, ietiku laimē. Vai pazīsti tās?"

Bet līdz krusttēvs dabūja redzēt pārnestās pāvu spalvas, tas nedabūja ne iesaukties. Acumirklī viņa miesas izputēja kā dūmi un neviens nezin, kur neģēlis palika, kur nogrima.

No rīta dēls griezās atpakaļ pie savas līgavas, ķēniņa jaunākās meitas. Ceļā tas paņēma arī līdz abus ķēniņa dēlus un tad visi trīs aizgāja kāzas svinēt: dēls apprecēja jaunāko meitu un mantoja sievas tēva valsti; bet tie divi pēc kāzām aizgāja ar visām sievām uz savām valstim.