Dzeivuoja boguots tierguotuojs Marks. Uz jū vīsūs braucja vysi tierguotuoji un ķēniņi. Vīnu reiz Marks dūmoj pats sevī :

"Par kū uz mani Dīvs naatbrauc cīmā? Varbyut, ceļš slykts?"

Marks pavēlēja sovim kolpim iztaisīt lobu ceļu un nūkluot ar duorgim dečim un pologim uz symta verstu. Kolpi tū vysu izdarīja. Pats Marks izguoja pastaiguotu pa lobū ceļu un satyka ubadziņu.

"Kur tu ej, vecīt?" prasīja Marks.

"Eju pasacīt boguotojam Markam, kad Dīvs uz jū atbrauks vīsūs!"

"Es pats esmu Marks, pasoki vecīt, kad Dīvs atbrauks!"

"Šudin nasacīšu, reit pasacīšu!"

Marks ar ubadziņu atguoja uz tierguotuoja sātu, devja ubadziņam ēst un īruodīja ustobu, kuŗā gulēt par nakti. Vokorā vysi aizguoja gulātu. Marka meita sēdēja blakus ustobā ar ubadziņu un rakstīja nazkū pi golda. Vālu vokorā ubadziņa ustobas lūgā nazkas suoka sistīs.

"Kas tur sytās?" prosa vecīts.

"Mes, engeļi," atbildēja pi lūga. "Kū pasacīsit?"

"Ķēniņa sīvai pīdzyma meita, kaidu laimi jai likt?"

"Jo jau muote kēniniņa, lai byus ari meita par kēniniņu!" Vecīts otkon atsagula, bet engeļi aizskrēja prūjom. Marka meita tū vysu dzierdēja un īrakstīja sovā gruomotā. Na par garu laiciņu otkon nazkas sytās lūgā.

"Kas tur sytās un kuo vajag?" prasīja ubadziņš.

"Mes, engeļi, un atskrējām paprasīt, kaidu laimi likt pīdzymušajam kēniņa sīvas dālam?"

"Jo jau tāvs kēniņš, lai byus arī dāls par kēniņu!" atbildēja vecīts un atsagula, bet engeļi aizskrēja prūjom. Marka meita arī itū dzierdēja un īrakstīja sovā gruomotā. Reita pusē otkon nazkas sytās lūgā.

"Kas tur sytas un kuo vajag?"

"Mēs, engeļi sytamēs! Taidā un taidā kēnestī un pilsātā naboga kalēja sīvai pīdzyma dēls, kaidu laimi jam likt?"

Vecīts padūmuoja, padūmuoja un soka: "Lai byus par ituo Marka monta saiminīku un vēl boguotuoks par Marku!" atbildēja vecīts un atsagula, bet engeļi aizskrēja prūjom.

Marka meita vysu dzierdēja un aizskrēja pastuostīt sovam tāvam. Marks cīši sasadusmuoja, ka naboga kalēja dāls byus par juo monta saiminīku un skrēja nūsist vecīti. Ubadziņa ustobas durovas beja aizslāgtas un Marks izlauzja durovas, bet vecīša ustobā nabeja.

"Laikam itys ubadziņš pats Dīvs beja!" padūmuoja jis pats sevī.

Marks cīši dusmīgs uz pīdzymušuo kalēja bārna un grib jū nūnuovēt, ka jis napalyktu par juo monta saiminīku. Marka meita īdevja tāvam naboga kalēja adresi, jo, kad engeļi runuoja ubadziņam, jei vysu pīrakstīja sovā gruomotā, un Marks aizbraucja uz naboga kalēju. Marks atroda kalēju un soka: "Puordūd man sovu mozū dālu: tev bārnu daudz, bet man nav. Es esmu tierguotuojs Marks un jis byus par muna monta saiminīku!"

Kalējs puorsarunuoja ar sovu sīvu un puordevja dēliņu Markam. Marks samoksuoja naudu, pajēmja kalēja dālu, brauc un dūmoj, kai puiku nūnuovēt. Beja soltais zīmas laiks. Marks ībraucja mežā, izsvīdja uz snīga bārnu, lai jis nūsaļ, un pats aizbraucja uz sātu, dūmuodams, ka bārns nūsaļs. Dīvs nu dabasim naaizmiersa bārna, izkausēja vysu snīgu apkuort ap bārnu, tymā vītā pīauga zuolīte un pastatīja divi svecītes. Bērniņš guļ uz zuolītes un kavējas ar svecītem. Na par lelu laiku pa tū pašu ceļu braucja ūtrs tierguotuojs un pībraucja pi bārna, kurs gulēja un kavējās ceļa molā.

"Kučer, apturi zyrgus un pasaveŗ, kas tur guļ storp svecītem!" sacīja tierguotuojs kučeram.

Kučers apturēja zyrgus, izkuopja nu karetas, pīguoja pi bārna un soka: "Te guļ mozs bērniņš!"

"Pajemsim jū pi sevis!"

Kučers pajēmja bārnu un īlyka karetā. Tyulen nūdzysa svecītes un zuolītes vītā beja snīgs. Tierguotuojs aizvedja bārnu uz sovu sātu un audzej. Par kaidu laiku pi ītuo tierguotuoja ībraucja puorgulēt Marks. Vokorā tierguotuojs ar Marku suoka spēlēt kartas uz naudas. Puisīts jau beja paaudzis un vys trinuos ap sovu audzynuotuoju. Cikom puika ir pi sova audzynuotuoja, Marks vys puorspēlej. Kad puika īskrīn uz kaidu laiciņu ūtrā ustobā, Marks īspēlej. Otkon puika atskrīn uz sovu audzynuotuoju un Marks puorspēlej.

"Vai, kaids laimīgs tovs dāls!" soka Marks. "Jis nav muns dāls,"

"Kur tu jū jēmi?"

"Es jū atrodu mežā, ceļa molā, braukdams nu pilsātas!" Marks īguoduoja, ka puika ir tys pats kalēja dāls, kuŗu jis izsvīdja uz snīga, un otkon grib jū nūnuovēt.

"Puordūd man puiku," soka Marks, "Es tev labi par jū samoksuošu!"

Tierguotuojs, nikuo ļauna nadūmuodams, puordevja puiku Markam. Reitā Marks pajēmja puiku un brauc uz sātu. Pa ceļam jis ībraucja pi vīna kalēja, izkola dzelža bucu, īlyka tymā puiku, īsvīdja jyurā un pats aizbraucja uz sātu, dūmuodams : "Buca nugrims jyuras dybynā un tur puika nūmiers boda nuovē."

Dīvs nu dabasim naaizmiersa puikas, puorsyta bucu, pīlyka īškā ēdīņu un dzērīņu un īlyka svecītes. Svecītes dag, puika kavējas. Viļņs pīsytā pušnaktīs bucu ar vysu puiku pi vīnas piļsātas, kura stuovēja uz jyuras krosta. Tyuleņ pilsātā paši zvoni suoka zvanīt. Ļauds un baznīckungi sasatryuka un suoka skraidīt pa jyuras krostu, izzynuot, kas par breinumu, ka paši zvoni zvona, un atroda puiku bucā. Vysi puiku skaitīja par svātu, bet puika soka: "Es naesmu svāts!"

Baznīckungs pajēmja puiku pi sevis un audzej. Gadījuos, ka tierguotuojs Marks ībraucja tymā pilsātā un nūstuoja pi tuo baznīckunga, kurs pajēmja puiku audzynuot. Vokorā otkon Marks ar baznīckungu suoka spēlēt kartas uz naudas. Cikom puika ap baznīckungu trinas, Marks vys puorspēlej, bet kad puika aizīt Marks īspēlej. "Vai kaids tovs bruoļa dāls laimīgs!" soka Marks.

"Nav jis bruoļa dēls, es jū atrodu jyuras molā dzelža bucā īlyktu un pajēmu pi sevis!"

"Tys pats ir kalēja dāls, kuru es īsvīžu jyurā," padūmuoja pats sevī Marks, un soka baznīckungam: "Puordūd man itū puiku!"

Baznīckungs, nazynuodams, ka Marks puiku grib nūnuovēt, puordevja jū Markam. Marks pajēmja puiku, atvedja uz sātu un dūmoj: "Kū ar puiku izdarīt, ka jis atpakaļ naatsagrīztu un nūmiertu ceļā?"

Dabuoja Marks gruomotas, devja puikai un soka: "Še tev gruomota, ej un izmērej pasauļa platumu un jyuras dziļumus! Bet jo naizmērēsi, tad dzeivs napaliksi!"

Puika rauduodams pajēmja gruomotu, puorsakristīja un aizguoja pa plotū pasauli. Īt puika un redz cylvāku, kurs kraun valānas vīnu uz ūtras, bet tuos valānas apsaguož un syt jam mugurā.

"Boguotuo Marka znūt, tu ej uz Dīvu un paprosi nu Dīva cik ilgi mani ituos valānus siss?" prosa cylvāks.

"Labi, pavaicuošu," atbildēja puika, bet jis arī pats nazyna, kur jis īt.

Īt puika tuoļuok un redz, ka divi gūvis boda vīnu sīvīti: vīna pal&127;er sīvīti uz rogim un īsvīž ūtrai uz rogim, tal jū svaida un boda vysu laiku. Īraudzēja sīvīte puiku un soka: "Tu, boguotuo Marka znūt, ej uz Dīvu un paprosi, cik ilgi mani ītuos gūvis bodīs?"

"Labi, paprasīšu," atbildēja puika, bet jis pats nazyna, kur īt, un tik īt tuoļuok. Redz puika, ka vīns cylvāks iej un lej brandvīnu nu vīna trauciņa ūtrā. Cylvāks īsavēŗa puiku un soka: "Tu, boguotuo Marka znūt, ej uz Dīvu un paprosi, cik ilgi man vajadzēs līt brandīnu nu vīna trauciņa ūtrā."

"Labi, paprasīšu," atbildēja puika un īt tuoļuok, pats nazynuodams, kur īt.

Īt jis un redz, ka ceļa molā leiguojas un leigojas treis aizciersti ūzuli. Ūzuli īraudzēja puiku un prosa: "Tu, boguotuo Marka znūt, ej uz Dīvu un paprosi, cik ilgi mums tai vajadzēs leiguotīs."

"Labi, paprasīšu," atbildēja puika un īt tuoļuok,

Guoja jis guoja un pīguoja pi vīnas upes. Tylta ņabeja, bet tylta vītā beja puorsvīsta par upi lela, lela zivs, par kuru vysi brauc un īt kuojom. Puika puorguoja par zivi un zivs, pamanījuse puiku, soka: "Tu, boguotuo Marka znūt, ej uz Dīvu un paprsoi, cik ilgi man vajadzēs byut tylta vītā un cik ilgi brauks un meidēs munu muguru."

"Labi, paprasīšu," atbildēja puika un aizguoja tuoļuok.

Jau metjās vokors, kad puika īraudzēja mozu ustabiņu un īguoja tymā pasaprasīt puorgulēt. Ustabiņā sēdēja vaca vecīte, tei beja Saules muote. Puika paprasīja nu vecītes nakts muoju. Vecīte soka: "Vai, bērniņ, tyuleņ atskrīs muna meita un jei naīredz svešu cylvāku. Jo jau tu esi lobs, tad es tevi kur navīņ nūglobuošu!"

Vecīte pabaruoja puiku un nūglobuoja. Īguoja ustobā Saules meita un prosa nu muotes: "Kur te sveša cylvāka smoka?"

"Paša guoji pa pasauli un pīsaūdi svešu cylvāku smokas. Pi myusu nav sveša cylvāka."

Saules meita pavakareņuoja un aizguoja gulātu. Reitā agri Saules meita cēļuos un aizguoja ap pasauli. Saules muote pīguoja pi puikas un soka: "Nu, dēliņ, tagad celīs, īēd brūkastju un laidīs ceļā!"

Puika pīsacēļa un Saules muote prosa: "Kur tu ej, dēliņ?"

"Eju izmērēt pasaules plotumu un jyuras dziļumus, mani syutīja boguotais tiergutuojs Marks."

"Tu jau, dēliņ, esi apguojis pasauli un izmērējis jyuras dziļumus un tagad vari īt atpakaļ uz sātu. Bet kū tu ceļā īdams redzējis?"

"Redzēju cylvāku, kuru valānas syta, un jis prasīja manis paprasīt nu Dīva, cik ilgi valānas jū siss."

"Tys cylvāks vysu sovu dzeivi nabeja dzeivs, ka napuorart sova sābra šņūri. Jū tuos valānas siss, cikom saule byus debesīs. Kū vēļ redzēji?"

"Redzēju, ka vīnu sīvīti divi gūvis badīja. Tei sīvīte prasīja manis paprasīt nu Dīva, cik ilgi jū tuos gūvis badīs."

"Kotrs cylvāks baroj gūtiņu, lai dabuot nu juos pīna sev un bārnim, bet tei sīvīte beja būrīte un atjēmja nu gūvim pavasarī pīnu. Tagad tū būrīti gūvis badīs, cikom saule byus debesīs. Kū vēļ redzēji?"

"Redzēju vīnu cylvāku, kurs bez nūstuošonas lēja brandīnu nu vīna trauciņa ūtrā un prasīja manis paprasīt nu Dīva, cik ilgi jis līs brandīnu."

"Tys beja krūdzinīks, kurs dzeivs byudams, ļaudim nadevja pylna māra, lai gon ļauds par nylnu māru moksuoja. Tagad jis taipat atlej nu vīna trauciņa ūtrā un līs, cikom saule byus debesīs. Kū vēļ redzēji?"

"Redzēju ceļa molā treis aizcierstus ūzulus, kuri leiguojās un prasīja manis paprasīt nu Dīva, cik ilgi jī leiguosīs."

"Tei tova laime! Kad īsi atpakaļ, nu tīm ūzulim pabiers zalts un sudobrs. Un kū vēl redzēji?"

"Redzēju zivi, kura beja puorsvīsta par upi tylta vītā. Tei zivs prasīja nu manis paprasīt nu Dīva, cik ilgi pa juos muguru braukšūt nu meidēšūt jū."

"Tei zivs ir lela grēcinīca, jei nūreja kugi ar vysim ļaudim. Tai zivei tik ilgi brauks un meidēs muguru, cikom jei naizspļaus kuga ar ļaudim. Tagad tu ej uz boguotuo tierguotuoja Marka sātu un zivei pasoki tū. kū es sacīju."

Puika atsavasaluoja ar vecīti, pabučuoja jai rūku un īt uz sātu. Puorguoja puika upi par zivs muguru un soka: "Tu tik ilgi gulēsi tylta vītā un tik ilgi tovu muguru brauks un meidēs, cikom naizspļausi nūreituo kuga."

Zivs pasagrīzja uz puikas pusi un izspļuovja kugi ar vysim ļaudim, bet paša pasagrīzja upē un aizguoja uz jyurom. Kuga ļauds izskrēja nu kuga un klīdz: "Kungs, kungs! Myusu gluobējs!"

Puika ar ļaudim īt tuoļuok. Pīguoja puika pi ūzulim, tī nūsaguozja un pabyra zalts ar sudobru. Kuga ļauds dabuoja septiņpadsmit zyrgu, sakruovja zaltu ar sudobru vazumūs un brauc uz sātu. Ceļā jis vēļ izstuostīja tīm trejim myužīguo dorba darītuojim un atbraucja par treis dīnas uz boguotuo Marka sātu. Pa tū laiku Dīvs beja pajēmis puikas gruomotu, īrakstījis pasauļa plotumu un jyuras dziļumus. Marks plēš sev motus un nazyna, kaidu dorbu aizlikt puikai, ka jū nūnuovēt. Markam beja par treis versti nu pilsātas dzelža fabrika un jis, aizskrējis uz fabriku, soka struodnīkim: "Kas svātdīnas reitā byus pyrmais fabrikā, tū isvīdit izkausētuo dzeļža kotlā un izvuorējit! Jo es byušu pyrmais, ari mani svīdit!"

Tad Marks atskrēja uz sātu un soka puikai: "Reit reitā agri, vēļ leidz gaismai, aiznes uz fabriku itū gruomotu!"

Puika pasajēmja aiznest un vokorā vysi aizguoja gulātu. Reitā puika pasamūda jau lelā dīnā un skrīn uz fabriku. Ceļā puika īsavēŗa baznīcu, nu baznīcas aizguoja prīškā vecīts un prosa: "Kur, puisīt, tai skrīn?"

"Nasu gruomotu uz fabriku un aizzagulēju, elsinēdams atbildēja puika.

"Nasasteidz, bērniņ, pī Dīva laika dīzgon! Lobuok īej baznīcā paskaiti puotoru un tad pa mozam aizīsi!"

Puika paklausīja vecīša un īguoja baznīcā paskaitīt puotoru. Izgoujis nu baznīcas, jis skrīn uz fabriku. Na lelu gobolu jis paskrēja un otkon īsavēŗa baznīcu. Otkon nu baznīcas aizguoja puikai prīškā vecīts un prosa: "Kur puisīt tai skrīn!"

Puika pastuostīja vecīšam, kur jis steidzas, un gribēja īt tuoļuok, bet vecīts soka: "Nasasteidz, bērniņ, pi Dīva laika dīzgon! Lobuok īej baznīcā, paskaitīsi puotoru un tad aizīsi!"

Puika īguoja baznīcā, paskaitīja puotoru un skrīn tuoļuok. Jau natuoli nu fabrikas puika otkon īsavēra baznīcu un izdzierda, ka zvona un sauc ļauds uz miša.

"Man nav laika īt baznīcā, jau tai pušdīnu laiks!" padūmuoja puika. Te aizguoja jam prīškā vecīts un prosa: "Kur, puisīt, skrīn?"

"Skrīnu uz fabriku, jau reitā agri vajadzēja aiznest gruomotu, bet es aizsagulēju, vēļ pa ceļam īguoju baznīcā un pašlaik jau pušdīnu laiks, bet gruomota vys nav aiznasta."

"Nasasteidz, bērniņ, pi Dīva laika dīzgon! Lobuok īej baznīcā, nūsaklausi miša un tad aiznessi!"

Puika paklausīja vecīša, īguoja baznīcā un, nūsaklausījis miša, guoja uz fabriku.

Marks reitā ceļas un izzynuojis, ka puika aizguoja uz fabriku, zam pašom pušdīnom sāduos zyrgā un aizbraucja uz fabriku pasavārtu, kai puika sadadzynuots. Jis atbraucja uz fabriku un prosa: "Nu, puiku sadadzynuojit?"

Struodnīki īsavēŗa Marku un, pīminādami Marka vakarejūs vuordus, sagyva Marku; īsvīdja ceplī un sadadzynuoja. Puika aizguoja uz fabriku, bet struodnīki jau klīdz : "Vari īt uz sātu, jau mēs Marku sadadzynuojam!"

Puika guoja uz boguotuo Marka sātu pa tū pašu ceļu, bet baznīcu vairs naredzēja. Tad puika apsaprecēja ar boguotuo Marka meitu un dzeivuoja vēj boguotuoks par Marku.