Vecos laikos vienam ķēniņam bija dzidrs avots, no kuŗa sev dzeŗamo ūdeni smēlis. Bet vēlāk velns apoda šo avotu un sāka arī tur dzert. Tas ķēniņam nepatika - viņš gudroja velnu pārmācīt. Ielika avotā katlu, pieleja ar vīnu, lai nu dzeŗ, lai. Otrā dienā velns atlīda pie avota, sadzēŗās vīnu un piedzēris nokrita turpat dzērumu izgulēt. Bet guļot velns briesmīgi kŗāca. Ķēniņš, to padzirdējis, aizskrēja ar ļaudim, ieraka lielu stabu, ievilka dzelzs važas velnam nāsīs un piesēja pie staba. Otrā rītā velns atmodies iesāka trakot: gan raustīja važas, gan spārdīja stabu, bet velti kā velti. Labi iztrakojies, aprima beidzot itin slābans.

Bet tai dienā ķēniņam piedzima jauns dēls un dzimstot ķēniņš bija nodzirdējis tādu lēmumu: "Šis ķēniņa bērns dienās apņems to nabaga vīra meitu, kas viņpus meža sakritušā būdiņā šūpulī guļ un šimbrīžam sešas nedeļas vecāka."

Tāds lēmums ķēniņam nebūt nepatika. Un ko viņš dara? Aiziet pie saistītā velna, tā runādams: "Draugs, es tevi palaidīšu vaļā, ja apsolies viņpus meža kādā sakritušā būdiņā mazu meiteni no šūpuļa izraut un aiznest tuksnesī, tālā vietā kautkur nosviest."

"Jā, tūliņ!" velns priecīgs apņemas. Ķēniņš nu palaida velnu vaļām. Un velns čaklām kājām aizskrēja tūdaliņ meiteni zagt. Tas nu tas.

Pagāja no šī brīža divdesmit gadu. Ķēniņa dēls nu jau bija izaudzis par staltu jaunekli, lieliem miesas spēkiem un drošu sirdi: it īpaši medībās negrieza ceļu pat niknākam nezvēram.

Reiz ķēniņa dēls aizgāja atkal medīt; bet šoreiz pa meža biezumiem pats, nezin kur bija aizmaldījies un tā apmulsis, kā miglā. Pagāja vēl tādu gabalu, gadījās muklājs, kur pāri tikt nebija iespējams, cik aplami striga. Un pašā muklājā ieraudzīja meitu līdz krūtim iestrigušu; ta priecīgi lēca un plunčojās dumbrā ar rokām. Kēniņa dēls labprāt būtu glābis meitu, bet nevarēja pa muklāju piekļūt. Beidzot gāja tālāk un izmaidījās jūrmalā, kur ieraudzīja laivu. Nu iekāpa laivā un cēlās pār jūru, redzēt, kas viņā malā dzīvo. Bet jūras vidū piepēši uzbruka auka un trieca laivu tik ātri, ka tiešām bailes sāka mesties; tomēr tas vēl nekas. Pēc aukas uzbruka viesulis, griezdams laivu riņķī vien, riņķī vien, un apreibināja braucēju pilnīgi: viņš nokrita laivā un gulēja kā pusmiris. Un vēlāk, kad negaiss bija pārgājis, ķēniņa dēls atmodās un ieraudzīja, ka laiva aizdzīta otrā jūŗas malā pie liela smilšu klajuma. Šinī smilšu tuksnesī neredzēja ne ēku, ne koku: tikai vareni lielu pūpēdi, kā tēva pirts, tai lielumā, to redzēja. Piegāja pūpēdim klātāk ierauga vēl zirgu ribas, kā redeles, saulē balināmies. Viņš pusbalsā ieteicas pats pie sevis : "Te laikam arī zvēri mājos? Kas citādi zirgu šai klajumā būtu apēdis?" Bet to teikdams, dzird, pūpēža galā atbild: "Te nav zvēru, te tikai es esmu pa dienām viena pati, pa naktim kad tēvs pārnāk, tad esam divati."

"Kas tu tāda esi, tur augšā?"

"To nezinu; tēvs tikai man teicis, ka mazu jau teitan atnesis. no šūpuļa izņemdams."

"Kā tad tavu tēvu sauc?"

"Viņš pats saucas par velnu - nezinu, kā, citi to dēvē. Bet svešniekus teitan tas neieredz, tādēļ paslēpies zirga ribās; vakarā, kad viņš pārradīsies, parunāšu, lai uznes zirga ribas te augšā; ribas nesdams, uznesīs arī tevi; tad būsim pa dienu divati, kamēr tēvs pasaulē skraida; zināms, vakaros gan tev jāslēpjas ribās, lai tēvs nepamana."

Labi, ķēniņa dēls paslēpās ribās. Vakarā pārronas velns, šī lūdz, vai nevarot ribas uznest pūpēža galā, tur būšot viņai laba gulta. Velns nes arī ribas augšā un tam ne jausmas, ka ķēniņa dēls tur paslēpies. No rīta, kad velns bija aizkūlies pasaulē, dēls izlien no ribām un nu tikai apskatās, cik daiļa bija tā, kas izgājušā naktī ribās, pie viņa bija gulējusi. Un neko vairāk, tūliņ bildina par līgavu. Pagāja ilgs laiks - šie vēl uz pūpēža dzīvoja lielākā laimē, kā vīrs ar sievu, un velns par to nekā nezināja.

Bet mājā vecais ķēniņš gauži bēdājās pēc dēla. Gan lika izmeklēt mežus, gan purvus - nekur un nekur. Beidzot atsauca velnu un sacīja: "Mans dēls laikam miris, ej, skaiti mirušās dvēseles, vai nebūs tur!" Velns izskaitīja mirušās dvēseles, - neesot! Nu ķēniņš saka: "Nevaru izprātot, kur tad viņš palicis! Vai tās nav bēdu dienas? Nu esmu bez bērna. Neko darīt, nesi tad mājā to pašu nolemto vedekli. Pieņemšu to pašu bērna kārtā, būs taču bērns un sirds arī vairs nepārmetīs, ka toreiz pat šūpulī nevainīgu nesaudzēju."

"Labi, velns tūdaļ pārlobj mājā, uzskrien pūpēdī un saka tā: "Meitiņ, sataisies, nesīšu tevi pie ķēniņa bērna vietā, tā man pavēlēja, jo tam ķēniņam esmu solījies uz vārda paklausīt, tādēļ, ka toreiz atsvabināja mani no saitēm."

Velns paņēma ķēniņa dēla sievu mugurā un nesa pār jūŗu. Bet sieva bija gudra, viņa saka: "Ai, kā galva reibst, tūliņ būšu pagalam; nes mani atpakaļ, līdīšu zirga ribās slēpties, ka neredzu ūdeņus, tad galva nereibs vairs."

Velns aiznesa atpakaļ. Šī ielīda ribās pie vīra un nu velns nezinādams nesa gan vienu, bet aiznesa abus pie ķēniņa. Bet tālajā ceļā jaunai sievai zirga ribās bija piedzimis dēliņš. Velns nesdams nekā par to nezināja, tādēļ nolika ribas ķēniņa pilī un mierīgs pārsteidzās atpakaļ; bet kad vecais ķēniņš ieraudzīja dēlu, dēla dēlu un vedekli, tas asaras priekā raudāja, cik bija laimīgs.