Vienam ķēniņam bija gudrs dēls : sapratis pat putnu valodu. Reiz ķēniņš ar dēlu pabraukā pa jūŗu. Te atlaižas putniņu pulciņš, nometas laivas mastos un dzied un dzied. Ķēniņš vaicā dēlam: "Tu saprotot putnu valodu. Ko viņi tur dzied?"

"Viņi dzied, ka tēvs mani iemetīšot jūrā."

Par to vārdu ķēniņš iepīka un ātrās dusmās pieskrēja dēlam klāt un iegrūda duncku mugurā; bet dēls - kā gadījies; kā ne - no grūdiena pārkrita laivas malai, ievēlās jūŗā un nogrima. Bet jūŗas dibinā liela, liela zivs ierija dēlu dzīvu un aizpeldēja tālu, tālu. Ne vecais ķēniņš aplam bēdājās pēc dēla, bet kas par vēlu, tas par vēlu.

Zivs vēderā dēls ilgu laiku sadzīvoja: gadi septiņi mazākais. Iesākumā gan nezināja, ko ēst, ko pārtikt tādā tumšā cietumā, bet te atminējās, ka nazis kabatā līdz. Tūliņ paķēra nazi, izgrieza gabalu no zivs miesām un paēda ar gardu muti. Tā viņš visus tos gadus to vien ēda.

Bet septītajā gadā dēls mana: zivs nepeld vairs, spārdās vien un ķeparājas, citādi nebūs - būs uzskrējusi sēklā. "E!" viņš domā, "kas tur ir, ir. Izgriezīšu zivs miesām lūciņu un līdīšu uz labu laimi ārā."

Labi! izgrieza caurumu, izlīda laukā un patiesi: zivs smok sausumā, bet tā jūrmala dēlam pavisam sveša. Ko nu darīsi? Nekur nezini iet. Sadomā: liksies turpat lielceļa malā saulgoznī pagozīties, vai tad itin kāds padoms neradīsies. Te - necik ilgi dzird braucam. Piebrauc klāt - pats ķēniņš. Nu, ko viņš te knosoties ceļmalā? tā ķēniņš.

"Ko cita lai dara, ja nav darba," dēls atbild.

"Man atkal darba pilnas rokas. Nāci pie manis, es tevi sūtīšu man sievu noprecēt. Tur un tur būs daiļa ķēniņa meita, sen to vēlos par sievu, bet viņa nenāk un nenāk pie manis, ej tu un gādā, ka viņa nāk."

"Jā, jā!" dēls atbild un aiziet. Iet vienu dienu, iet otru - beidzot sāks bēdāties: vai tikai spēs ķēniņam pa prātam izdarīt? Kamēr tur bēdājas, piestājas vecs vīriņš: kas kaišot?

"Ko nu izteikt - daudz kas kaiš. Apņēmos ķēniņam sievu ieprecināt, bet apdomāju: tas jau man nebūs iespējams."

"Nebēdājies vis, dēls, še tev šī stabulīte un paej, aiz birzes, tur ganīsies pelēka ķēvene; kāp mugurā un vēli, lai pati tek, kur grib. Bet tiklīdz ķēvene iesviedzas, kāp zemē un stabulē." Labi, dēls uzkāpa ķēvenei mugurā un sajāja trīs dienas no vietas. Trešā vakarā ķēvene apstājās staltas pils priekšā un nozviedzās.

Dēls nokāpa zemē un sāka stabulēt. Te pa tādam brītiņam atveŗas logs un pati ķēniņa meita sāks klausīties jauko stabuli. Izkausās labu laiku, beidzot aicinās stabulnieku istabā, vaicādama: kur tik jauku stabuli esot ņēmis?

"Kur nu ņēmu? Pacēlu!"

Nu, lai stabulējot te istabā arī.

"Jā, jā - kādēļ nē?"

Un nu stabulē un stabulē un tik ilgi un tik ilgi - sāks šī teikt, ka esot viņu iemīlējusi.

Bet dēls atbild: "Mans prāts tas pats, bet ko darīsim ar ķēniņu? Esmu solījies tevi viņam pārvest."

Šī ne dzirdēt. Kad nu tā - tad dēls ņems gudrību palīgā. Viņš saka: "Es palikšu pie tevis pa nakti, gan tad rītā redzēsim, kas tāļāk darāms."

Labi. Bet tai naktī dēls tur kā nekā izdzīvojās, tad paņēma aizmigušo ķēniņa meitu pa vidu, cēla ķēvenei mugurā un aizjāja. Jāja, jāja līdz gaismiņai, te ķēvene apstājās pie avota, sacīdama: "Dēls, kāp zemē un mazgājies avotā, jo tu esi apgrēkojies."

Neko darīt, bija jāmazgājas, kamēr tīrs. Nu pārjāj pie ķēniņa, ķēniņš bez gala priecīgs, ka kēniņa meitu pārvedis. Bet ķēniņa meita saka: "Ņem mani, jā tā gribi; bet to kreimu paņēma dēls, tev tikai sūkalas. Nu tu pats redzi. Tā iet, ja ar varu ko grib panākt."

Par to vārdu ķēniņš briesmīgi sašuta un tūliņ sagrāba dēlu, sakapāja gabalos un gabalus iesālīja traukā. Tā tur dēls nu sasālījās veselu gadu gandrīz. Itin gads nu gan nebija, divi, trīs mēneši, varbūt, trūka. Te piedzima ķēniņienei dēls. Un mazajam dēlam bija savādas asaras; ja uzpilina nedzīviem, tad tie palika dzīvi

Ķēniņiene, to zināt dabūjusi, vienu dienu, kamēr ķēniņš nebija mājā, saliek iesālītā dēla miesas gabalus kopā un uzpilina viņa paša dēla asaras. Tūliņ nedzīvās miesas saauga un atdzīvojās. Bet tagad dēls bija tik stalts un skaists, kāds priekš tam ne pusē nebija bijis.

Pārnāk ķēniņš, tas vaicā: "Kas dēlu uzmodināja? Un kur viņš tik skaistu augumu ņēmis?"

"Tā un tā!" ķēniņiene saka, "ja vienu gadu pasālās, tad uzmožas par tik skaistu."

Ķēniņš, to dzirdēdams, par varu arī grib raudzīt tik skaists un jauns palikt. Un tā tīšā prātā liekās sakapāties, iesālīties un nu gulēs vienu gadu sālījumā, kas tur ir, ir. Bet, līdz ķēniņš pagalam, ķēniņiene saka dēlam: "Nu mūsu šķīrējs nobeidzies - nu varam salaulāties un tad dzīvosim laimīgi."

Dēls salaulājās ar atraikni, ko pats bija pārvedis, un dzīvoja laimīgu mūžu.

Pēc gada esot raudzījuši gan veco ķēniņu ar dēla asarām modināt, bet nevarējuši: nebijis viņa īstais dēls.