Senejūs laikūs dzeivuoja kēniņš. Jam beja ļūti skaista meita, kurai Laime beja likuse izīt par sīvu pi tuo veirīša, kuru jei pyrmū satiks.

Vīnu reizi kēniņa meita staiguoja pa jyuras krostu un īsavēŗa zvejnīku. Meita steidzjās pi zvejnīka un sacīja : "Laime ir lykuse, ka man juoir par tovu sīvu!"

Zvejnīks nūsabreinuoja un soka: "Es esmu zvejnīks un ar mani navarēs dzeivuot kēniņa meita!"

Kēniņa meita skumīga aizguoja uz sovu duorzu un sādādama dūmuoja paša sevī: "Kaut smuts jemtu mani par sīvu!"

Na par garu laiku pi kēniņa meitas pīnuocja jauns un ļūti skaists cylvāks un soka: "Vai navari byut tu man par sīvu?" Kēniņa meita beja prīcīga un beja mīrā byut pār jaunuo un skaistuo cylvāka sīvu. Tys jaunais cylvāks beja pats smuts un jis apsūlēja kēniņa meitai atīt uz jū divpadsmit stundēs naktī. Kēniņa meita atguoja uz sovu kamburi un taišņi divpadsmit stundēs pi juos atnuocja smuts. Smuts kēniņa meitu cīši mūcīja, tai ka kēniņa meita palyka slyma. Smuts vys staiguoja uz kēniņa meitu un komuoja jū. Kēniņš saaicynuoja vysaidus doktorus, bet nivīns navarēja izzuoļēt kēniņa meitas.

Laiki guoja. Pēc nazcik laika caur tū pilsātu, kuŗā dzeivuoja ķēniņa meita, guoja cauri vīns soldots. Soldots izdzierda par kēniņa meitas slimību un īsagrīzja kēniņa pilī paprasīt nakts muoju. Kēniņš soka: "Jo tu izzuolēsi munu slymū meitu, tad es tev atdūšu jū par sīvu un vēļ pus kēnests īdūšu!"

Soldots apsajēmja izzuolēt kēniņa meitu un pasacīja kēniņam, lai izkaļ pi kalēja lelu vasari, atnas un īlīk kēniņa meitas ustobā, bet pats aizguoja uz pilsātu, nūpierka pa mārciņai zierņu un skrotu, atguoja uz kēniņa pili, īguoja kēniņa meitas ustobā un sēd. Pašuos pusnāktīs atguoja smuts un soka soldotam : "Spēlēsim kartus uz naudu!"

Soldots zynuoja, ka smuts naudas vītā var īdūt kaidas ūgles, un soka: "Na, uz naudu naspēlēsim, bet spēlēsim, cik kurs reižu kurom īsissim ar knipi par golvu!"

Smuts beja mīrā un īsuoka obi spēlēt. Soldots spelej un ād zierņus. Smuts īsavēŗa un soka: "Īdūd man arī zierņus!" Soldots izvylka sauju skrotu un padevja smutam. Smuts kūdīja, kūdīja skrotus un soka: "Es radzu, ka tu esi ļūti styprs, es navaru tovu zierņu sakūdīt!"

Spēles beiguos izzaruodīja, ka soldots īspēlēja īsist divpadsmit reižu smutam par golvu. Smuts nūsabeida. Tad soldots soka: "Jo tu gribi, ka tovas acis naizskristu, kad es sisšu, tad lobuok aizsīn acis!"

Smuts aizsēja acis, soldots pajēmja lelū vasari un suoka vicuot smutam par golvu. Jau dasmytuo sitīna smuts naizturēja un aizbāga ar aizsītom acim.

Nu tuo laika smuts vairuok uz kēniņa meitu nastaiguoja. bet soldots apsaprecēja un palyka par tuos zemes kēniņu. Vāluok izzaskaidruoja, ka itys soldats beja tys pats zvejnīks, kurs zvejuoja jyurā zivis, un kuru kēniņa meita pyrmū reizi satyka.