Dzeivuoja veirs ar sovu sīvu; jīm beja vīnc dāls. Par nazcik laika sīva nūmyra un veirs pajēmja ūtru sīvu. Vīnu reizi tys padāls ar sovu pamuoti sasadusmuoja. Tūreiz pamuote suoka sovam padālam: "Kab tevi dreižuok pajemtu solduotūs!"

Nazcik laika puorguoja un vajadzēja juos padēļam īt solduotūs. Dīnēja padāls divdesmit pīci godi un kad beidza dīnēt, laidjās īt uz sātu. Īdams, ceļā jis dūmuoja: "Nūīšu uz sātu un nūkaušu sovu pamuoti, par tū, ka es dzeivuoju muojuos, pamuote uz manis sasadusmuoja un pasacēja, kab maņi dreižuok solduotūs pajemtu, kai ari nūtyka. Man vajadzēja dīnēt divdesmit pīci godi."

Tikkū viņš nūdūmuoja, sateik vacu vecīti. Tys vecīts vaicoj nu juo, kur jis īt. Solduots jam atbildēja un pastuostīja vecīšam, kū jis dūmoj ar sovu pamuoti izdarīt. Tūreiz vecīts soka: "Jau vokors nav tuoļi, vajag īt te pat pi dzeivuotuoja puorgulēt par nakti."

Solduots tai padarīja un īguoja pi vīna dzeivuotuoja un pasaprasīja uz nakts muojom. Saiminīks pījēmja, pabaruoja un devja vītu, kur gulēt. Solduots atsagulās, bet navarēja aizmigt. Naktī ituo saiminīka sīvai dzyma bārns kaŗaveira drēbēs un ar vysim kaŗaveira īrūčim. Reitā jis guoja tuoļuok. Īt, īt un sateik otkon tū pat vecīti, kuru satyka pyrmā reizē. Tys vecīts otkon jam soka: "Kur tu, dāls, īsi, jau vokors, ej lobuok pi saiminīka un puorguli nakti."

Solduots īguoja ustubā un pasaprasēja puorgulēt par nakti. Saiminīks pījēmja un devja vītu. Naktī otkon saiminīka sīvai pīdzyma bārns. Solduots redz, ka bārns pīdzyma ar pylnu skrūzi yudiņa. Reitā jis guoja tuoļuok. Īt, īt un sateik tū pat vecīti. Vecīts otkon jam soka: "Jau vokors, ej lobuok pi saiminīka un puorguli nakti."

Solduots tai padarīja. Saiminīks pījēmja un devja vītu puorgulēt. Naktī kai saiminīka sīvai pīdzyma bārns. Solduots veŗas, ka bārns sateits ar viervi. Reitā jis guoja tuoļuok un īdams sateik tū pat vecīti. Tod vecīts vaicoj: "Kū tu, dāls, redzēji, ītuos naktis gulādams?"

Solduots jam vysu izstuostīja, kū viņš redzēja. Tūreiz vecīts jam atbildēja: "Redz, dāls, kū tys nūzeimej. Tys nūzeimej laimi šīm bārnim uz pasauļa dzeivuot. Tys, kurs beja vyss karaveira drēbēs, tam byus vysu sovu dzeivi dīnēt par solduotu, ūtram, kam beja skrūze ar yudeni, tam byus juosleikst, a trešam, kur beja vyss sateits ar viervem, tam byus juopasakaŗ. Un tai tev, dāls, kad tur dzymi, beja taida paša laime par kaŗaveiru byut. Pamuote tevi naatdevja dīnēt, bet tova Laime tev nūlyka byut par karaveiru. Tai tu, dāls, ej uz sātu un dzeivoj laimīgi, bet sovu pamuoti tur cīnā, gūdā, jei nava vainīga."

Vecīts nūguoja. Solduots atguoja uz sātu un dzeivuoja ar tāvu un pamuoti sadarīgi. Tys vecīts, kai zynoms, beja pats svātais Dīvs.