Reiz ziņkārīgs puisis klausījies pie pirts lodziņa, kur patlaban bērniņš dzimis, un dzirdējis, ka Laima lemj: "Tā meitiņa būs dienās tam puisim, kas te aiz loga stāv, par sievu!"

Puisis, to dzirdēdams, skaidri iztrūcies un ne par ko neticējis, ka nupat dzimis, tik jauns meitens, šim varēšot par sievu būt; viņam arī nepaticis, ka tik ilgi būšot jāgaida, un tādēļ noņēmies bērniņu nogalināt. Un reiz, mazo šūpodams, viņš paķēris dūci un slepus pārgriezis tam vēderu, lai mirtu. Bet nekā. Vecāki nelaimīgo bērnu laikā apmanījuši asinīs, sašuvuši pārgriezumu un izdziedinājuši.

Pēc gadiem izaugusi liela meita, sārta un vesela un izgājusi pie vīra.

Reizi vīrs sievai vaicājis, kas tā par briesmīgi lielu rētu šai, lai teicot! Sieva tūdaļ visu izstāstījusi: kad piedzimusi, tad Laima esot lēmusi viņu vienam puisim par līgavu, bet tas gribējis šo nonāvēt, pārgriezis vēderu.

Nu vīrs atģidies, ka to pašu apprecējis, kuŗu Laima toreiz nolēmusi.