Vienai nabadzīgai sievai dzimusi meitiņa. Tur bijis viens ziņkārīgs puisis. Viņš gribējis dzirdēt, ko Laime tam bērnam vēlot. Viņš aizgājis aiz durvim un paslēpies. Kad bērns bijis piedzimis, tad laimes esot vēlējušas: kas tur klausoties aiz durvim, tam būšot viņa par sievu. Nu puisis domā: "Man jau pāri par divdesmit gadu un es, lai sagaidu tādu mazu knauķi? Ņemšu nozagšu un nokaušu."

Nu puisis paņem meitenīti, aiznes uz mežmalu ieduŗ ar nazi vēderā un atstāj to guļot. Viņš domā: "Tas bērns nu ir beigts."

Te gadās braukt kungiem, tie ierauga bērnu satītu guļam un raudam. Kungs paņem mazo bērnu un izaudzina. Kad meita bijusi pieaugusi, gadās šim pašam puisim arī to paņemt un apprecēt.

Reiz guļot vīrs redz sievai rēti uz vēdera un prasa, kas tā viņai par rēti? Sieva izstāsta, ka viņa esot bijusi maziņa, tad kungi viņu atraduši grāvī ar pārgrieztu vēderu. Kungi nu atsaukuši ārstu, likuši vainu sašūt un izdziedēt..

Vīrs atceŗas savus darbus un izstāsta sievai visu patiesību, ka viņš esot tas, kas vienam bērnam vēderu pārgriezis. Nu sieva smej: "Un tomēr tevim vaidzēja mani sagaidīt."