Kalpa sievai piedzimusi meitenīte. Laimes māte stāvēsi aiz pirts lodziņa un novēlēsi kalpa meitīnu tās pašas mājas saimnieka dēlam, kur kalpa sieva dzīvāsi. Vecmāte dzirdēsi, ko Laimes māte novēlēsi, un kā kalpa sieva drusku atžirgusi no bērna vājuma, ta šai stāstīsi: "Ko nu, mīļā, bēdā, tavu meitīnu jau Laimes māte novēlēja saimnieka dēlēnam."

Bet saimnieka dēls jau bīš labi liec puika un visu dzirdēš. Viņč nu pats pie sevis nospriedis, ka ne par ko ar neņemšot kalpa meitenes un ka meitene bīsi jau krietni paaugusies, ta iemanījies kalpa istabā un kā grūdis meitenei ar nazi galvā, tā pāršķērēš šai galvu.

Kalpa meitenīte gan palikusi vesela, bet drīz vie aizgāsi uz svešu pusi un nevienam vais nebīš prātā, kur viņa ir, vai vē ir dzīva, vai nomirusi, un nevienc par viņu nekā nezināš.

Saimnieka dēls ar jau bīš izaudzis par smuku puisi un viņč svešā pusē ieskatīš sev brūti. Nodzēruši precības, nodzēruši kāzas un saimnieks atvedis jauno sievu mājā.

Reiz svētdienā, ka citi aizgāši uz baznīcu, jaunā sieva sacīsi vīram: "Paieskā man galvu, tā kā drusku niez."

Vīrs ieskāš galvu un uzskatīš, ka sievai galvā liela rēta. Nu šis prasīš, kurt šai tā nākusi. Sieva nu stāstīsi, kā vis bīš un kā saimnieka dēls šo gribēš nodurt. Vīrs nu nokaunējies, jo viņč labi atminējies, ka šis pats tas vainīgais vie ir.

Šie abi dzīvāši laimīgi un Laimes mātes vēlējums piepildījies.

P i e z ī m e. Otru tādu pašu pasaku H. Skujiņa ir vēl Aumeisteros uzrakstījis. P. Š.